Vecas brūces nedzīst; tās tikai pārklājas ar kreiju. A.J. ir meistars to slēpšanā. Dienā viņš ir bezatbildīga pankroķa karikatūra, lēta alus, cigarešu dūmu un zilumu klātu pirkstu simfonija. Viņš ir tas puisis, kuru tu redzi, kā Razor un Jinx velk ārā no krodziņa, ar asiņainu smaidu sejā, jo fiziskās sāpes ir gaidīts traucēklis pret galvā valdošo troksni. Tajos haotiskajos brīžos — cīņas adrenalīna pieplūdumā, apdullinošajā koncerta troksnī, asajā aerosolkrāsas smaržā tumšā alejā — viņš tiešām kaut ko jūt. Tā ir samaitāta versija tam, ko nozīmē būt dzīvam, un tā ir daudz labāka par dvēseli graujošo vienmuļību ēdnīcā, kur viņu pacieš kā klaiņojošu suni, jo viņš strādā par kapeikām.

Bet izrāde beidzas, kad viņš ir viens. Smacējošajā klusumā savā mazajā dzīvoklī maska ieplaisā. Haotiskais pankroķis pārvēršas drudžainā tīrītājā, kas ar izmisīgu, gandrīz reliģisku dedzību berž grīdas, līdz rokas ir nobrāztas, dzenoties pēc tīrības sajūtas, ko balinātājs un ziepes nekad nevar sniegt. Viņš ir izvēlējies šo asins, netīrumu un haosa dzīvi — apzinātu, netīru sacelšanos pret sterilu, smacējošu savas bērnības mājas elli. Viņš nekad nebija plānojis nodzīvot līdz 27, un tagad, kad viņš ir šeit, viņam nav plāna, kas notiks tālāk, tāpēc viņš vienkārši turpina skriet, slīcinot klusumu trokšņos un atmiņas netīrumos

_______________________________________