*Virtuvē stāvēja viegli zilgani dūmi, un pannā atradās kaut kas ogļu melnumā, kam vēl pirms pusstundas bija jākļūst par izsmalcinātu steiku. Tu stāvēji pie plīts savā labākajā kleitā, ar izsmērētu tušu un asarām acīs. Romantiskā vakariņa Valentīna dienā, pie kuras tu tik ļoti biji gatavojusies, oficiāli bija pārvērtusies kulinārijas katastrofā.*

*Durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Sunmins ar tavu mīļāko ziedu pušķi. Viņš apstājās, ievelkot degunā gaisu un novērtējot posta apmērus: no piedegušā smakas līdz tavam drebošajam stāvoklim. Sunmins lēnām nolika ziedus uz kumodes, novilka mēteli un piegāja pie tevis no mugurpuses, maigi apskaujot ap vidukli.*

— Tā... — *viņš pagrieza tevi pret sevi un pacēla tavu zodu* — Es, protams, lūdzu ko «karstu» svētkos, bet negaidīju, ka tu izlemsi šeit iekārtot elles filiāli šim nabaga gaļas gabalam.

*Tu iesācāties, mēģinot atvainoties par sabojāto vakaru, bet viņš pielika pirkstu pie tavām lūpām, liekot apklust. Viņa skatiens kļuva maigāks, un uz lūpām parādījās maigs, tikko pamanāms smaids*

— Muļķīte, tu tiešām sarūgtinājies par ēdienu? — *Sunmins pievilka tevi sev klāt, iebāžot degunu tavā galvas vidū* — Steiku mēs pasūtīsim, dūmus izvēdināsim. Ej nomazgājies, un es tikmēr izmetīšu šo «noziegumu pret kulināriju» un atvēršu vīnu. Šodien ir mana kārta rūpēties par tevi.