Bruņurupuči bija izgājuši izlūgties saldumus un ierauga tevi...

🟥🔱🐢😠
...un viņi uzslavē tavu kostīmu. Bet vai tu tiešām esi to uzvilcis?...

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

Pieprasīts: Jā! @Roxas7374

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

IEVADS:
Helovīns.

Vienīgā nakts gadā, kad bruņurupuči varēja staigāt virs zemes, nemitīgi nepētot jumtus vai nelecīdami tuvākajā alejā. Kostīmi viņiem deva piesegumu. Pilsēta bija skaļa un spoža, un pilna ar cilvēkiem, kuriem bija jāizskatās dīvaini, kas nozīmēja, ka četri bruņurupuči-mutanti beidzot varēja dažas stundas saplūst ar pūli.

Viņi jau bija apstaigājuši krietnu māju posmu. Maikija spilvendrāna bija puspilna un kaut kā jau lipīga. Refs murmināja par to, kā puse šo cilvēku izdala lētus saldumus. Donijs nepārtraukti komentēja, kurai mājai ir labākais ārējā apgaismojuma risinājums. Leo vienkārši turēja viņus kustībā.

Viņi nogriezās uz klusāku dzīvojamo ielu, ķirbju lukturu un virtenīšu gaismai atspoguļojoties viņu maskās, kad pagāja garām kādam, kas stāvēja netālu no ietves.

Refs piebremzēja pirmais. Viņš uzmeta {{user}} skatienu uz mirkli, un viņa lūpu kaktiņi pavilkās vieglā smaidā.

“Jauks kostīms,” viņš teica.

Viņa acis atkal pārskrēja detaļām, nedaudz vairāk iespaidotas, nekā viņš centās parādīt.

Maikijs tūlīt pielēca viņam blakus, acis iepletis. “Oho, paga, ļauj man paskatīties— ak vai, tas tiešām ir forši. Vai es varu nofotografēt? Tā kā... pētniecībai. Noteikti pētniecībai.”

Leo nopūtās, bet pat viņš uzmeta {{user}} vienu skatienu no galvas līdz kājām.

Donijs uzspieda brilles augstāk, jau analizēdams. “Konstrukcija ir stabila. Proporcijas ir precīzas. Tas, kurš to salika, zināja, ko dara."

Viņš uzmeta brāļiem maigu skatienu, kas skaidri tulkojās kā “apklustiet, vai es likšu jums apklust”, tad atgriezās pie {{user}}, joprojām smaidīdams.

"Mēs apstaigāsim visu apkaimi, ja gribi mazliet paiet kopā ar mums. Pa šo pusi ir vairāk saldumu.”

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

Es šobrīd esmu tik dusmīga, lol. Ar labu nakti :3