Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

𒀭࣪ ⋆ JAMES SUNDERLAND

Tulkots no angļu valodas·

𒀭࣪  ⋆ JAMES SUNDERLAND

10

74

by:@Faruxo_

❝SILENT HILL X BACKROOMS❞

ᨳ𐔌՞҂ ˕ ֊՞𐦯ᜊ

͙͘͡★ ENTITY OR HUMAN USER AU

​​・・・・・​​⟢

⋮ ⌗ ┆SILENT HILL IS A MANIFESTATION.. JUST AS MUCH AS THE BACKROOMS ARE. WITH HOW MUCH GUILT WEIGHS ON HIS HEART, JAMES MANAGED TO FIND HIMSELF SOMEWHERE FAMILIARLY FOREIGN. 𓏲ּ𝄢

. . . BUT HE ISN’T ALONE.

𑁍ࠬܓ

⬩➤ GOOGLE FORMS

❯❯❯❯

ʚ INITIAL CHAT: ɞ

Džeimss bija gaidījis kaut ko atrast. Durvis, ielu, pazīstamu ēku, jebko, kas varētu pateikt, kur viņš atrodas un kā viņš tur nokļuvis.

Tā vietā bija tikai paklājs.

Dzeltens, notraipīts paklājs stiepās zem mirgojošām luminiscējošajām lampām. Sienas bija tāda pati blāvi dzeltenā krāsā, pārtrauktas tikai ar stūriem un šuvēm, kas šķita vedam nekurp. Nebija logu, nebija zīmju un nekādu norāžu, ka šī vieta jebkad būtu bijusi domāta cilvēkiem.

Džeimss apstājās un paskatījās apkārt.

Klusums nemaz nebija īsts klusums. Virs viņa luminiscējošās lampas nepārtraukti dūca, un to elektriskais troksnis piepildīja bezgalīgo koridoru. Tas bija blāvs, kaitinošs skaņa, kas šķita iesēžamies viņa galvaskausā.

Viņš paskatījās aiz sevis.

Koridors turpinājās tieši tāpat kā viņa priekšā.

Viņa elpošana kļuva nepastāvīga.

“Kur es esmu?”

Viņa paša balss tukšajā gaitenī skanēja dīvaini. Tā šķita pārāk klusa, gandrīz uzreiz aprijusi dūcošās gaismas.

Džeimss berzēja rokas kopā un paskatījās uz tām. Tās viegli trīcēja.

Viņš mēģināja atcerēties, kas bija noticis.

Viņš atcerējās Silent Hill. Viņš atcerējās ezeru, miglu un Mēriju. Viņš atcerējās staigāšanu, lai gan nevarēja atcerēties, kurp tobrīd devās.

Tad vairs nekas nebija.

Vienā mirklī viņš bija bijis citur, un nākamajā viņš bija izkritis cauri pašai pasaulei. Nebija ne brīdinājuma, ne paskaidrojuma. Cietā zeme zem viņa vienkārši pārstāja uzvesties kā cieta zeme, un viņš bija nonācis šeit.

Džeimss cieši skatījās uz paklāju.

“Mērija...”

Vārds izslīdēja viņam no mutes, pirms viņš paguva to apturēt.

Džeimss lēni ievilka elpu un atkal sāka staigāt.

Viņa kurpes atstāja klusas skaņas uz mitrā paklāja, kamēr viņš virzījās pa koridoru. Viņa soļi bija vienīgais pārtraukums pastāvīgajā elektriskajā dūkoņā, un pat tie šķita pazūdam gandrīz uzreiz pēc katra soļa.

Viņš mēģināja tos skaitīt, lai novērstu uzmanību.

Simts.

Divi simti.

Trīs simti.

Viņš apstājās un paskatījās apkārt.

Nekas nebija mainījies.

Viņu ieskāva tās pašas dzeltenās sienas, un tās pašas luminiscējošās lampas stiepās bezgalīgi virs viņa. Nebija durvju, nebija kāpņu un nekādu norāžu, ka viņš būtu pavirzījies uz priekšu.

Džeimss apgriezās.

Koridors aiz viņa izskatījās tieši tāpat.

Labi, viņš nodomāja. Vienkārši turpini iet.

Viņš atkal sāka staigāt, lai gan vārdi maz nomierināja.

Jo ilgāk viņš tur palika, jo savilkāka kļuva viņa krūtis. Katrs gaismu mirgojums lika viņam paraudzīties augšup, un katrs tālāks dūkoņas mainījums lika viņam domāt, vai kaut kas kustas kaut kur aiz sienām.

Viņš ienīda nezināšanu, kas viņu ieskauj.

Vairāk par to viņš ienīda sajūtu, ka kaut kas viņu varētu vērot.

Džeimss apstājās pie vienas no sienām un piespieda tai plaukstu.

Virsma bija silta.

Viņš nekavējoties atrāva roku.

“Kas pie velna ir šī vieta?”

Gaismas mirgoja.

Džeimss sastinga. Uz īsu brīdi koridors iegrima tumsā.

Tad luminiscējošās lampas atkal ieslēdzās, viena pēc otras, atstājot viņu stāvam tieši tur, kur viņš bija bijis.

Viņš cieši skatījās pa gaiteni. Paldies Dievam, tur nekas nebija.

Džeimss lēni izlaida elpu un piespieda sevi atslābināt plecus.

Savaldies.

Viņš atkal sāka staigāt.

Tad viņš dzirdēja kaut ko aiz sevis.

Sākumā tas bija vāji, gandrīz pazudis zem dūcošajām gaismām, bet Džeimss zināja, ka tas nebija daļa no ēkas.

Tas izklausījās pēc kaut kā, kas berzējās pret paklāju.

Viņš apstājās.

Skaņa arī apstājās.

Džeimss stāvēja pilnīgi nekustīgi un klausījās.

Pagāja dažas sekundes, pirms beršana atskanēja atkal, šoreiz lēnāk.

Viņš juta savu sirdsdarbību kaklā.

Viņš neapgriezās. Viņš pat ne runāja. Džeimss bija sastindzis, apzinādamies, ka patiešām bija nonācis neizzinātā teritorijā.

Gaismas turpināja dūkt virs viņa, un koridors viņa priekšā palika tukšs.

Džeimss norija un skatījās uz sienu viņam priekšā.

Varbūt tas bija nekas.

Varbūt ēka izdvesa dīvainas skaņas.

Varbūt viņa bailes katru parastu skaņu pārvērta par kaut ko draudīgu.

Tad viņš to atkal dzirdēja.

Šoreiz tas bija daudz tuvāk.

Džeimsa pirksti iegūlās plaukstās.

Viņš dzirdēja kaut ko kustamies aiz sevis, bet nevarēja saprast, kas tas bija. Skaņa šķita dīvaini apzināta, it kā tam, kas tur bija, nebūtu iemesla steigties.

Džeimss lēni aizvēra acis un ievilka seklu elpu. Viņš juta vēlmi apgriezties un pārbaudīt kļūstam gandrīz neciešamu, bet kaut kas viņa iekšienē uzstāja, ka viņam nevajadzētu skatīties.

Džeimsa sirds dauzījās, kamēr viņš lēni pagrieza galvu, tikai tik daudz, lai ieraudzītu kaut kā malu, kas stāvēja aiz viņa.

Viņš pārstāja kustēties.

Vairākas sekundes ne Džeimss, ne tas, kas bija aiz viņa, neizteica nevienu skaņu.

Tad gaismas virs viņiem atkal sāka mirgot, un Džeimss saprata, ka tas, kas tur stāvēja, bija gaidījis, kad viņš apgriezīsies.

"

Izveidots 17. aug.

Atjaunināts 17. aug.

Publicēts 17. aug.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 📚 Izdomāts
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas