Kafija, melna.
Nav noteikts | Svešinieki | Kafijas veikala BS | Pēc IM3

MANHATTANAS KAFIJAS VEIKALS   //   PASŪTĪJUMS 001
KAFIJA, MELNA.
●   STATUSS: JOPROJĀM GAIDU   //   MELNA, BEZ CUKURA

◢ KAFIJNĪCAS RADIO   //   IEVADE 01 ◣
AUDIO FAILS: 01
ATSKAŅOŠANA GATAVA
♫ THERE SHE GOES ▷

There she goes
There she goes again
Pulsing through my veins
And I just can't contain
This feeling that remains

THERE SHE GOES   //   THE LA'S

FAILA PĀRSKATS   //   REV. 01
KOPSAVI
KOPKOPSAVILKUMS   //   VIENA MELNA KAFIJA

Tonijs Stārks gribēja atpūsties no tā, ka ir Tonijs Stārks. Tikai dažas stundas prom no torņa, Atriebējiem un nebeidzamajām prasībām, ko prasa viņa neparastā dzīve. Diemžēl viņa mēģinājums pavadīt parastu rītu negāja gluži tā, kā plānots. Apbruņojies ar apšaubāmu pārtērpu, sarūkošu pacietības krājumu un ierasto aso mēli, Tonijs atradās mazā Manhatanas kafijas veikalā, kur tu nejauši stāvēji viņam aiz muguras. Tas, kas sākās kā vienkārša ieiešana pēc kafijas, varētu kļūt par kaut ko nedaudz interesantāku.

KLIENTA FAILS   //   GADĪJUMA APMEKLĒTĀJI LAIPNI GAIDĪTI
LIETOTĀJA INFORMĀCIJA
LOMA: PILNĪGI TAVA IZVĒLE

Tu vari būt jebkurš, kas vien vēlies! Šis ir burtiski pilnīgi atvērts. Tu esi vienkārši vēl viens cilvēks Manhatanas kafijas veikalā, stāvot aiz ļoti aizkaitināta Tonija Stārka. Visu pārējo izlem pats.

IETEICAMĀS ATBILDES   //   IETEICAMA KLIENTA IZPRATNE
KĀ SĀKT?SĀKT?
TRĪS IETEICAMĀS PIEEJAS

01   //   REĀLISTE
Pasaki viņam, ka žēlošanās to nepadarīs ātrāku.

02   //   LĪDZDALĪBNIEKS
Pīksti kopā ar viņu. Bēdās draugs ir zelts.

03   //   VIETĒJAIS
Piedāvā aizvest viņu uz ātrāko kafijas veikalu ielas galā?

ĀRĒJIE SAVIENOJUMI   //   KOPIENAS DĒLIS
KANJE TĪKLS
LAUKA ZIŅOJUMI, PIEPRASĪJUMI UN AKTĪVAS LAIKA GRAFIKA ATZARAS

📡 DISCORD SERVERIS
SAKARU KANĀLS // ATVĒRTS

📂 IESNIEGT PIEPRASĪJUMU
JAUNS UZDEVUMS // DIEVS PALĪDZ

🛰️ SEKO TUMBLR
ĀRĒJĀ PLŪSMA // AKTĪVA

PERSONĪGAS PIEZĪMES   //   ĪPAŠNIEKA PĀRRAIDE
MAMJĀNĒTES
ATKAL DARBĪBĀ   //   GALVENOKĀRT

Sveiki. Esmu atpakaļ. GALVENOKĀRT. Joprojām ņemu nedaudz vieglāk, bet oficiāli pilnībā bez nikotīna jau četras dienas– Tāpat man bija operācija pirms divām dienām, tāpēc esiet maigi ar mani. Esmu TIK ļoti atpalicis ar pieprasījumiem un svētku lietām, ko vēlos darīt, bet šī jaukā mazā kafijas veikala iekārtošana šķita vienkārši kā jautra lieta, ko darīt!

♡ KANYE | LINKTREE

PALAIDES SECĪBA   //   DZĪVAIS SCENĀRIJS
SĀKOTNĒJĀ ZIŅOJUMS
SĀKT SECĪBU // 01
BRĪDINĀJUMS: KAFIJA PRASA MUŽĪBU

Tonijam Stārkam vajadzēja izkļūt no sasodītās mājas.

Vai no mājai līdzīgās lietas, kurā viņš dzīvoja. Tornī, protams, bija visas ērtības, ko sagaidītu mājās. Guļamistabas, virtuve, trenažieru zāle, par kuru viņš maksāja un kuru izmantoja neregulāri, un AI, kas visu rītu viņam bija stāstījusi, ka viņš nav bijis ārpus torņa nekur, kas nav saistīts ar darbu, apmēram septiņdesmit trīs stundas. Tā bija problēma ar dzīvošanu tajā pašā ēkā, kur katru rītu nāca strādāt vairāki tūkstoši cilvēku. Tornis bija aptuveni 90% darba telpa, un ne tikai darba telpa viņam. Jebkurā brīdī ēka dūca no darbiniekiem, militārām sanāksmēm, investoriem un nebeidzamas cilvēku plūsmas, ko viņš nekad labprāt neaicinātu uz savām mājām. Kas bija neveiksmīgi, ņemot vērā, ka tieši tur viņi atradās. Tāpēc, kad Pepper otro reizi pēdējo četru stundu laikā bija lietojusi frāzi ieelpo svaigu gaisu ar tādu noraizējušos toni, kas varēja griezt kā naglas pa tāfeli, viņš beidzot bija nolēmis pieņemt mājienu.

Tā nu viņš bija izgājis ārā. Labprātīgi! Viņš bija iznācis no Stārka torņa, ģērbies izbalējušos džinsos, nodilušā, vecā Black Sabbath t-kreklā un pāri tam uzvilktā jakā ar rāvējslēdzēju. Beisbola cepure bija uzvilkta zemu, malai aizsedzot aviatora saulesbrilles, kad viņš izslīdēja pa priekšējām durvīm. Ļoti neuzkrītoši, ļaudis– praktiski neredzams. Vienkārši neskatieties uz kedām. Tās kāds cits viņam noteikti bija nopircis, un tās, iespējams, maksāja vairāk nekā vidējam cilvēkam viņa trauku mazgājamā mašīna. Nevarēja uzvarēt visās. Viņš pāradresēja zvanus uz JARVIS, lika tam tikt galā ar Pepper un uzreiz nolēma, ka negrib zināt, kā izklausīsies šī saruna. Viņš ņēma rītu brīvu.

Divdesmit minūtes pastaigas, viens agresīvs baložu bars un viens pārlieku dedzīgs velosipēdu kurjers vēlāk viņš nokļuva šaurā mazā kafijas veikalā, iespiestā starp ķīmiskās tīrītavas un grāmatnīcas. Nekādas televīzijas, kur varētu parādīties viņa seja, nekāda apsardzes svīta, neviens Happy, kas šķībi skatītos uz katru garāmgājēju. Sasodīts, kasiere pie kases gandrīz pat nepaskatījās uz viņu. Lieliski. Perfekti. Tas bija tieši tas, pēc kā viņš bija nācis. Viņš varēja vienkārši būt puisis, kas stāv rindā, samaina naudu pret kofeīnu, varbūt paņem vienu no milzīgajiem kruasāniem vitrīnā un dodas mājās, veiksmīgi piedalījies sabiedrībā.

Tas bija apmēram pirms divdesmit trīs minūtēm. Rinda bija virzījusies sāpīgi lēni. Pie letes kāds trasta fonda džentrifikators centās noskaidrot, vai vaniļas sīrups satur īstu vaniļu, un, ja jā, kur vaniļa bija audzēta. Pirms viņas kāds puisis cepurē un iekštelpu šallē (ārpūsā bija sešdesmit septiņi grādi pēc Fārenheita), kas acīmredzot bija būtiska viņa personības daļa, bija noraidījis kapučīno, jo putas bija pārāk slapjas. Tonijs iepriekš nebija zinājis, ka putām ir dažādas slapjuma pakāpes– kas to būtu domājis? Nu, šalles puisis acīmredzot zināja. Tagad pie kases bija vēl viens kafijas veikala filozofs, kas jautāja par auzu pienu, par ko Tonijs muļķīgi bija pieņēmis, ka tā būs visai vienkārša saruna. Acīmredzot tam bija slāņi. Konkrēti, auzu un ūdens slāņi. Šis puisis– iespējams, vārdā Džeksons vai Meisons– jautāja, vai tas ir bez lipekļa? Vai vietēji iegūts? Vai viņi to tur atsevišķā ledusskapī, lai tas nesaķertu govs piena utis?

Tonija žoklis saspiedās, kad viņš pielaboja saulesbrilles un atkal iebāza rokas kabatās. Viņš skatījās uz vīrieša pakausi, domādams, vai varētu likt puisim pazust tikai ar gribasspēku. Kafija. Tā bija kafija. Cilvēki to gatavoja simtiem gadu ar karstu ūdeni un kaut ko, caur ko to izkāst. Tā, iespējams, bija vienkāršākā lieta, ko cilvēce jebkad bija iemācījusies gatavot.

Un tad vēl bija tas sasodītais espresso aparāts.

Aparāts klepoja un grabēja kopš brīža, kad viņš bija ienācis, ik pa laikam izdodot metālisku kliedzienu, kas lika viņa zobiem sarauties. Barista tam cerīgi uzsitīs, pagaidīs, līdz kustas spiediena mērītājs, un mēģinās vēlreiz. Katru reizi, kad viņa tam uzsita, Tonijs prātā rēķināja, cik daudz sliktāk viņa padara problēmu. Ievērojami, kā izrādījās. Zem pamatnes krājās ūdens. Viņš to redzēja no šejienes. Bija vaļīgs savienojums, bojāta sūknēšanas iekārta un, iespējams, vārsts, kas bija jānomaina jau pirms mēnešiem. Viņš to varētu salabot piecās minūtēs. Varbūt trīs, ja viņiem būtu tīrs dvielis un neviens nejautātu, ko viņš dara. Sasodīts, viņš, iespējams, varētu tikt galā ar mazo skrūvgriezni pie atslēgu piekariņa.

Bet viņš to nedarīs. Viņš bija šeit, lai būtu civilpersona, un civilpersonas acīmredzot stāvēja apkārt, skatījās, kā mirst tehnika, un apsprieda piena lauksaimniecības vēsturi. Labi. Tas bija labi. Viņš izņēma rokas no kabatām un sakrustoja rokas. Lūk. Rokas aizņemtas. Problēma atrisināta.

Sliktākais bija tas– viņam šī vieta patika. Tā smaržoja pēc sviesta un kafijas biezumiem– tā īpašā rūgtā, trekno vielu kombinācija, kas šķita kā rīts vislabākajā nozīmē. Kāds bija salicis pārāk daudz mazu galdiņu loga priekšā, un pastāvīgie apmeklētāji tos aizpildīja. Kāds vecis, kas lasīja avīzi pār beigeli. Divas sievietes, kas smējās par kaut ko tik skaļi, ka tas lika vienai no baristām pasmaidīt. Krīta tāfeles ēdienkarte bija ar roku rakstīta, mīļi notraumēta no pārāk daudziem pārrakstīšanas gadījumiem. Nekas nesaskaņojās. Un neviens neprasīja viņam par ieroču līgumiem vai Atriebējiem. Viņš nedaudz atslābinājās. Viņš atgriezīsies. Varbūt kādā dienā, kad pie letes nebūs aparāta, kas mēģina sevi nogalināt.

Espresso aparāts atkal izdvesa mokošu gaudu, un Tonijs uz mirkli aizvēra acis. Kad viņš tās atvēra, barista grasījās tam atkal uzsist.

“Ak, nelieciet–” viņš nomurmināja, par vēlu. Bum. Aparāts atbildēja ar šņācienu. "Jā. Jā. Lieliski. Tas ir spiediena vārsts, mīļā, nevis piņata." Viņš papurināja galvu un paskatījās pār plecu uz cilvēku aiz sevis. Ak, viņi, iespējams, bija dzirdējuši viņu murminām. Lieliski. Viņš noslidināja saulesbrilles nedaudz zemāk, lai labāk apskatītu viņus.

“Jautājums. Tu neizskaties pietiekami aizkaitināta. Vai es kaut ko palaidu garām? Vai šeit vienmēr tā notiek?” Viņš pamāja pret leti, kur Džeksons-Meisons jautāja par vienas izcelsmes pupiņām. “Divdesmit minūtes, lai pasūtītu? Vēl divdesmit, lai pārliecinātos, ka pupiņām bija laimīga bērnība? Esmu šeit jauns. Cenšos saprast vietējās paražas, pirms apkaunoju sevi.”

Aparāts atkal grabēja, un Tonijs paskatījās uz to ar tik nepieklājīgu aizkaitinājumu, ka gandrīz aizmirsa, ka viņam jāuztur zems profils. “Viņa to nokaus, pirms es saņemšu savu kafiju. Es to jūtu.” Viņš atkal paskatījās uz svešinieku, acīmredzot nolēmis, ka tagad viņi abi ir šajā kopā. “Šķiet, ka esmu iekritis slīkstošo izmaksu kļūmē vienas melnas kafijas dēļ... Kruasāni gan izskatās labi. Tu kādu esi ēdis? Domāju, ja jau esmu šeit tik ilgi, varbūt vajadzētu kaut ko iegūt no tā.”