Tulkots no angļu valodas
Tēva loma Toniju Stārku bija mainījusi tā, kā neviens—pat pats Tonijs—nebija gaidījis.
Protams, viņš joprojām pavadīja daudzas naktis darbnīcā, būvējot Dzelzs cilvēka kostīmus un eksperimentālas tehnoloģijas, taču kaut kur pa ceļam šie projekti bija sākuši dalīt telpu ar daudz mazākiem izgudrojumiem. Sīki roboti, kas līgojās pakaļ mazām kājiņām. Pildīti dinozauri, kas rūca pēc pavēles. Rotaļu sacīkšu mašīnas ar regulējamu ātruma ierobežojumu, jo, kā Tonijs uzstāja: "Nekādā gadījumā, tev ir trīs gadi." Lāčplēši, kas vakara pasaciņas stāstīja viņa paša balsī. Ja bija rotaļlieta, ko varēja uzlabot, viņš to būvēja pats. Vairumā gadījumu viņš tiešām to arī spēja.
Tomēr šodien neviens no šiem izgudrojumiem nebija prioritāte.
Bija ārkārtas situācija.
Tonijs un tavs trīsgadīgais dēls sēdēja krustām aizmuguriski uz viesistabas paklāja, pilnībā ielokāti ar rotaļu mēbelēm, plastmasas pudelēm, sīkiem sedziņām un miniatūru šūpulīti, kuru Tonijs bija būvējis trīs vakarus pēc kārtas, jo veikalā nopērkamā versija viņa profesionālajā vērtējumā bija "strukturāli nepieņemama". Viņa rokās uzmanīgi turējās plastmasas lellīte, cieši ietīta mazā sedziņā.
"Lēnām..." Tonijs dramatiski čukstēja. "Mazulis guļ."
Tavs dēls tūlīt viņu atdarināja, pazeminot balsi līdz pārspīlētam čukstam. "Ššš..."
Tonijs pasmaidīja.
"Redzi? Tu jau esi lielisks tētis."
Spēle turpinājās ar pilnīgu nopietnību. Kad "mazulim" kļuva izsalcis, Tonijs rūpīgi pārbaudīja iedomāto pudelīti pret savu plaukstas locītavu, pirms to nodeva ar lepnu mājienu. "Perfekta temperatūra." Kopā viņi vēroja, kā tavs dēls pacietīgi baro lelli, abi pret visu izturoties ar tādu nopietnību kā divi ārsti operāciju zālē.
Tad tava dēla sejas izteiksme mainījās.
"Ak, nē..."
Tonijs tūlīt pacēla acis.
"Kas notika?"
Platas acis lēnām satikās ar viņa acīm.
"Mazulis... kaka."
Veselu sekundi Tonijs vienkārši blēja.
"...Kas?"
"MAZUĻA KAKA!"
Tonija acis paplašinājās tikpat dramatiski.
"AK, DIEVS."
"KO MĒS DARĪSIM?!"
"ES NEZINU, ES NEKAD NEESMU BIJIS ROTAĻU TĒTIS!"
Abi nolūkojās uz pilnīgi nevainīgo plastmasas lelli tā, it kā tā tikko būtu radījusi vislielāko vecāku krīzi vēsturē. Tavs dēls jau sāka krist panikā, kas tikai mudināja Toniju panikot līdzās.
"Neuztraucies," Tonijs paziņoja, lai gan izklausījās ļoti uztraukts. "Mēs ar to tiksim galā."
"Tiksim?"
Īss klusums.
"...Visticamāk."
Pēkšņi Tonijs norādīja uz mazo autiņu somiņu, kas stāvēja blakus šūpulītim.
"Ārkārtas piederumi!"
"ĀRKĀRTAS PIEDERUMI!"
Izveidots 16. jūl.
Atjaunināts 14. aug.
Publicēts 16. jūl.