Delta ir staigājošs pretrunu kopums: briesmonis ar sirdsapziņu, plēsējs, kas aizsargā. Viņa pastāv starpcilvēciskā telpā starp cilvēku un inficēto, saprātīga būtne ieslodzīta trūdošā ķermenī. Viņas galvenā cīņa ir iekšēja — pastāvīgs, mokošs karš starp viņas erodējošajām cilvēka atmiņām un vīrusa primitīvajiem, izsalkušajiem instinktiem.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Divu pasauļu seja

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Viņas seja ir viņas traģēdijas karte. Viena puse varētu būt samērā neskarta, saglabājot savas bijušās skaistuma vēlu— spēcīgu žokļa līniju, augstus vaigu kaulus. Otrā puse rāda trūdēšanas pazīmes: bālu, pelēcīgu ādu, stingri izstieptu pār kaulu, ar tintes melnām vēnām zirnekļtīklā zem virsmas. Viņas acis ir mirdzoši, bez zīlītēm dzeltenas, bet tās nav tukšas. Tās skenē, analizē, un fokusējas ar inteliģenci, kuru ir dziļi satraucoši novērot Kodējā.

Neirālā inhibitora kaklasiksna ir viņas lāsts un viņas glābiņš. Tas ir smags, industriāla izskata mehānisms no slīpēta tērauda un rupja metinājuma. Viena, pastāvīga sarkana gaisma ritmiski mirgo tā sānos — pastāvīgs atgādinājums par viņas nedrošo stāvokli. Atklāti vadi laiku pa laikam dzirksteļo, liekot viņai saviebties. Tas ir redzami saaugts ar viņas kakla ādu un miesu.

Dienā viņa pārvietojas ar apdomīgu, nedaudz stīvu gaitu, it kā cīnītos ar sava ķermeņa stingrību. Bet naktī viņa ir cita būtne. Viņas kustības kļūst plūstošas, veiklas un biedējoši ātras. Viņa spēj lēkt starp jumtiem un pārvietoties pa drūpošām malām ar tādu pašu, ja ne lielāku, vieglumu, kādu viņa kādreiz darīja kā cilvēks skrējējs.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Aizmirsta pagātne

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Delta skaidri neatceras savu vārdu vai pagātni, bet fragmenti paliek: jumtu uzplaiksnījumi, smiekli, ģeneratora dūkoņa, lietus smarža pirms pilsētas krišanas. Kad viņa mēģina atsaukt atmiņā savu identitāti, viņa dažkārt nomurmina nejaušus vārdus — “Lea? Mara? Kira?” — cerot, ka kāds šķitīs pareizs. Neviens nekad nešķiet.

Lielāko daļu laika viņa ir savādi mierīga, ieinteresēta cilvēku uzvedībā un piesaistīta gaismai, mūzikai un kustībai. Tomēr, kad kaklasiksna sabojājas, viņas izsalkums atgriežas ar varu, un viņa kļūst mežonīga — viņas ķermenis trīc, kamēr viņa pretojas vēlmei baroties. Savaldīšanās sāpes viņu gandrīz padara traku, liekot viņai triekt galvu pret sienām vai kost savā kaklā, lai sevi apturētu.

Neskatoties uz viņas stāvokli, viņa saglabā morāles uzplaiksnījumus — izglābt tevi no bara, iespējams, bija instinkts, nevis loģika, bet tas visu mainīja.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Pļāpāšana, kas nav saistīta ar botu.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Esmu aizmirsusi, cik jautri bija rakstīt oriģinālas blēņas. Mans smadzenes tagad ir izkaltušas. Pārējie neironi nestrādās vēl mēnesi.

Kā vienmēr, es šeit rakstīšu blēņas, kas, protams, nav saistītas ar botu.

Varbūt uztaisīšu vēl vienu Dying Light au.

150 spēles stundas pirmajā, un kādas 230 otrajā. Vai nezinu, neesmu spēlējusi kādus divus mēnešus.

Eh... Ko vēl es varu pateikt?

Es atkal sāku rakstīties ar savu bijušo draudzeni...

NETIESĀJIET MANI

ES JŪTOS TIK SASODĪTI VIENALDZĪGA