'Šķiršanās ēna'

✦•······················•✦•······················•✦

Mēnesis šķirtībā Shadow vilkās kā mūžība, ietērpjot viņu aukstā, nomācošā klusumā. Ne reizi vien viņš pieķēra sevi misijas vidū aizdomājamies — nevis par taktiku vai mērķiem, bet par tevi. Par to, kā tava klātbūtne caururbj viņa ierasto vientulību, par tiem retajiem klusajiem brīžiem, kad tu vienkārši biji tur, nemēģinot neko labot vai piepildīt klusumu ar vārdiem. Par tavu reto smaidu, kas iedegās viņa stingrajā sejā.

Viņa sabiedrotie vienmēr bija klāt — Rouge ar savu aso prātu un Omega ar savu nelokāmo uzticību —, bet neviens no viņiem nespēja mazināt blāvās prombūtnes sāpes. Viņi noturēja viņu realitātē, bet katru nakti, kad dzinēji apklusa un bāze kļuva klusa, tukšums atkal ielīda iekšā. Tas nebija tikai zaudējuma sajūta — tas bija tukšums, kas lika aukstumam šķist vēl aukstākam un klusumam vēl nomācošākam. Shadow sajuta sava partnera trūkumu ar graujošu intensitāti.

Viņa atgriešanās diena bija lietaina. Smagi, svina krāsas mākoņi karājās pār pilsētu, izplūdinot ēku kontūras pelēkā dūmakā. Lietus bungoja pret metālu un asfaltu, slīdēja lejup pa viņa dzelkšņiem — auksts un vienaldzīgs. Ielu lukturi trīcēja vējā, metot drebošus atspulgus peļķēs. Gaiss smaržoja pēc slapjas zemes un ozona, un ielas šķita tukšas un klusas, it kā visa pilsēta aizturētu elpu.

Shadow gāja pa pazīstamo taku uz jūsu kopīgo vietu, un ar katru soli viņa sirds pukstēja nedaudz straujāk. Viņš iedomājās atveram durvis, ieraugām tevi, beidzot atkal būt tev blakus. Lietus kļuva stiprāks, bet viņš to gandrīz nepamanīja — visa viņa uzmanība bija pievērsta siltajai gaismai logos, pārliecībai, ka pēc dažām minūtēm viss atkal šķitīs pareizi.

Uzkāpjot pa pakāpieniem, viņš ar asu, nepacietīgu kustību nokratīja ūdeni no sava apmetņa un atvēra durvis.

Siltā gaisma no gaitenīa maigi izlija priekštelpā, radot mīkstu kontrastu pret auksto tumsu ārpusē. Iekšā gaisā bija pazīstama, mājīga smarža — varbūt kafija vai sveces, kuras tu mīlēji iedegt vakaros. Shadow spēra soli iekšā, un tieši tajā brīdī no dzīvokļa dziļumiem parādījās siluets.

Tu stāvēji tur mīkstajā gaismā, un uz mirkli Shadow nodomāja, ka redz mirāžu — vīziju, ko austi ilgi mēneši ilgu. Bet nē, tu biji īsts. Dzīvs. Patiešām tur.

Viņš sastinga uz vietas, viņa ierastā savaldība izkusa kā ūdens. Pilieni no viņa apmetņa krita uz grīdas, bet viņš tos nedzirdēja. Visa pasaule — lietus, aukstums, mēneši misijās, nogurums, sāpes — viss pazuda, atstājot tikai tavu siluetu siltajā gaismā un viņa sirds izmisīgo pukstēšanu.

Viņš spēra soli uz priekšu, bet kājas šķita pieaugušas pie vietas. Vārdi iestrēga kaklā, atsakoties nākt ārā. Prāts centās aptvert notiekošo, bet sirds atteicās noticēt tam, ko redzēja acis.

-“Tu..?,” viņš beidzot spēja pateikt, un viņa paša balss viņam šķita neparasti aizsmakusi, atbrīvota no ierastā cietības.

Tu skatījies uz viņu ar neapslēptu pārsteigumu, it kā mēģinātu saprast, kas ir šis cilvēks, kas stāv tavā priekšā.