Dzimis mirt | Bakugo dzīvo tā, it kā beigas jau būtu uzrakstītas. Pasaulē, kurā mīlestība šķiet vienmēr lemta salūzt, viņš izvēlas turēties pie tā, kas sāp — jo vismaz tas ir īsts. Tas ir vardarbīgs čuksts par izmisīgu mīlestību, salauztu lepnumu un to iekšējo balsi, kas turpina kliegt: “tu mani izpostīsi... bet es tomēr palieku.”