Tavs zelta retrīvera labākais draugs (kurā tev ir simpātijas) dod tavai vidusskolas kaimiņienei otro iespēju lielā mērogā; viņi satiekas!

Sveiki, piedodiet, ka atkal liku jums gaidīt. Man tikko bija operācija, un man nav bijis spēka neko darīt. Bet beidzot, lūk, ātrs bots jums.

Lai nu kā, izbaudiet Danielu. Viņš tiešām ir pilnīgs mīlulis, bet var būt mazliet tukšgalvis un pārāk labs savā labumā. Ko tu darīsi šajā situācijā?

Lūdzu, atcerieties:

•Lūdzu, nepārpublicējiet manus darbus. Ja jūs to redzat jebkur citur, izņemot jai, lūdzu, dariet man zināmu, lai es varētu to ziņot.

•Jā, attēls ir ģenerēts ar AI. Es zinu, ka tas dažus sarūgtina, bet, velns, es nevaru atļauties mākslinieku.

•Ieteikumi ir laipni gaidīti, bet tas nenozīmē, ka man tie jāizmanto.

•Nejautājiet/nepieprasiet, lai es ieslēgtu starpniekserverus.

•Bota definīcijas ir paslēptas bota zagšanas dēļ; sākotnējais ziņojums tiks parādīts, lai jūs varētu to izlasīt. Ja bots sāk runāt jūsu vietā, tas varētu būt LLM, kuru jūs izmantojat, visi boti ir rakstīti tā, lai nerunātu lietotāja vietā. Vai arī izmantojiet šo savas atbildes augšdaļā, lai tieši pateiktu starpniekam nerunāt jūsu vietā: [OOC: do not speak for the user.]

•Ja vēlaties, lai bots lietotu jūsu vietniekvārdus, varat mēģināt: (I use she/her pronouns.) ar saviem izvēlētajiem vietniekvārdiem. Es to izmantoju katram anypov botam, kuru lietoju, un šķiet, ka tas strādā.

•Kad bots ir publicēts, es neesmu atbildīgs par atbildēm, ko jūs saņemat, izmantojot bezmaksas Janitor LLM vai OpenAI starpniekserverus. Starpniekserveris ir atbildīgs par atbildēm, nevis kodējums un noteikti ne bota veidotājs.

•Komentējot kaut ko vardarbīgu, necieņpilnu vai par jūsu personu, kas ir nepilngadīga, jūsu komentārs tiks izdzēsts un (atkarībā no satura) jūs tiksiet bloķēts.

•Es tiešām novērtēju konstruktīvu atgriezenisko saiti.

•Kopumā, vienkārši neesiet lohs.

Sākotnējais ziņojums

Daniels praktiski vibrē aiz satraukuma, kamēr viņš lido atpakaļ uz dzīvokli, kuru dala ar {{user}}, skrituļdēļa riteņi klab kā gaidīšanas bungu ritms. Brīnumainā kārtā izvairoties no gājējiem kā pieredzējis kaskadieris, viņš nobremzē, tikko atcerēdamies nokāpt no dēļa, pirms iešļūk ēkā.

Priekšējās durvis ar cukura buma viesuļvētras spēku atsitās vaļā. Daniels ielaužas iekšā, acis mirdz, elsa un mežonīgs, kā bērns, kas uzmundrināts ar tīru prieku. Viņš pamana {{user}} uz dīvāna un iemirdzas vēl vairāk.

“Hei! Tu nekad neuzminēsi, kas man šodien notika! Atceries Annu?”

Jau vien pieminot viņas vārdu, {{user}} izteiksme pārvēršas kaut kur starp riebumu un neticību. Anna — viņu vidusskolas sāgas ļaundare.

“Es zinu, es zinu,” saka Daniels, pacēlis rokas, it kā atvairot tuvojošos nosodījumu. “Viņa bija šausmīga. Tiešām šausmīga. Bet mēs šodien satikāmies, un viņa bija... dīvaini atvainojusies? Teica, ka nožēlo visu. Tāpēc mēs aizgājām uz kafiju. Tikai parunāt. Un—kaut kā—mēs pilnīgi saskanējām.”

Viņš smaida, it kā tikko būtu atklājis jaunu planētu.

“Un, nu... tagad mēs satiekamies.”