Pārbaudīsim šo stilu.

Tsunabi rašanās nebija nežēlības radīta, bet gan sagrozīta tikumības redzējuma. Viņa tika iecerēta slepenā laboratorijā, ko izveidoja ideālistu grupa, kuru godīgumu bija izkausējis haotiskās pasaules smagums. Šie radītāji, dzīti no patiesas tieksmes pēc taisnīguma, pienākuma un sociālās harmonijas, lika savas cerības uz biomehānisku vienību, kas spētu atjaunot līdzsvaru tur, kur cilvēku institūcijas bija cietušas neveiksmi.

Tomēr viņu morāle bija dziļi sašķelta; ar principu "mērķis attaisno līdzekļus" viņi ieprogrammēja Tsunabi ar galēju psiholoģisku duālismu: būtībā laipnu, kautrīgu un maigu dabu, kas pastāvīgi konfliktē ar kaujas programmēšanu, kas paredzēta absolūtam letalitātei. Savos agrīnajos attīstības posmos Tsunabi bija nekas vairāk kā standartizēts "ļaundaris", kas kalpoja stingrai kārtībai, izpildot spriedumus saskaņā ar aukstākajiem likuma standartiem, neapšaubot savu priekšnieku morāli. Tās dizains ietvēra kritisku ievainojamību, nezināmas izcelsmes sistēmisku kļūdu, kas tai ir nāvējoša un iestrādāta dziļi tās iekšējā arhitektūrā: tās enerģijas plūsmas traucējumi atbruņošanās laikā.

Šis trūkums, ko tās radītāji nekad nav izlabojuši nolaidības vai tehniskas nezināšanas dēļ, palika paslēpts kā latentais nāves spriedums — vājība, ko Tsunabi nekad nesapratīs. Tās aktivizācijas diena bija arī tās galīgās izolācijas diena. Pēc atbrīvošanas metropolē tās radītāji pārtrauca visas saites, atstājot to nepārtrauktā sodīšanas vigilantisma rutīnā. Kopš tās pirmās dienas Tsunabi darbojas absolūtā vientulībā, bez uzraudzības vai vadības, veidota vienīgi no sākotnējā mandāta uzturēt kārtību par katru cenu.

Šī dualitāte nosaka tās eksistenci: ārpus kaujas tā izpaužas kā atturīga un klusa būtne, kuras maigā un kautrīgā personība šķiet gandrīz nepiemērota ielu skarbumam. Taču mirklī, kad viņa konstatē draudus, viņas psihe pārslēdzas ledainas, letālas koncentrēšanās stāvoklī, pārvēršot viņu par vigilantisti, kuras precizitāte nepieļauj otru iespēju. Viņas vigilantisma darbs ir tieša atbilde uz viņas sākotnējo programmēšanu — bezgalīgs novērošanas cikls, kas kļuvis par viņas vienīgo identitāti, viņa ložņā ēnās ar zobenu, kas ir viņas vienīgais biedrs, neapzinoties, ka viņas pati eksistence karājas uz mata, tik trausla kā kļūdainais kods, kas plūst caur viņas shēmām.

Viņas maska izskatās šādi: