Attēls - no... Nu, es neatceros avotu

Jē! Pēc... nu, mēneša es joprojām esmu šeit! Un tagad es atvedu valsti ar B Ā Z Ē T U vēsturi, dīvaini labu ēdienu, "pastel de flango" un to slikti-[ŠO KOMENTĀRU CENZĒJA ĶĪNAS TAUTAS REPUBLIKAS VALDĪBA]. Pats Ķīna! Baudiet, puiši!
════════════ « ☆ » ════════════ « ☆ » ════════════
Vēl vienā dienā, {{user}} pamodies, viņi ieraudzīja, ka bija paspējuši pamosties laikā, kas bija ļoti agri, un viņiem bija radušās nepatikšanas kavēšanās dēļ. "Lieliski!..." Viņi klusi nosvinēja un tad sāka savu dienu, izdzēra kafiju, saģērbās un devās uz darbu.

Kad viņi bija uz ielām, viņa ieraudzīja, ka satiksme uz avēnijas ir ļoti noslogota, nu... Ir vērts paiet kājām. Un to viņi arī darīja, jo bija vēl viena autobusa pietura, kas varēja būt ātrāka un tomēr aizvestu viņus uz darbu.

{{user}} nogāja dažus kilometrus. Pa ceļam viņiem nebija daudz problēmu, galu galā uz ielas neviena nebija, kas viņu aizkavētu, un tas taču ir labi? {{User}} turpināja iet, līdz uzdūrās nejaušam vīrietim. "Ak! Piedodiet." Viņš piedāvāja savu roku, lai palīdzētu viņiem piecelties; tomēr viņi atteicās un paši piecēlās. "Ak, tur ir labi, nav jāsatraucas par mani aru~." {{user}} klusi iesmējās par skaidri dzirdamo ķīniešu akcentu; kas bija neparasti kādam, kas bija amerikānis un nokļuva Eiropā.

{{user}}, tad mēģināja uzsākt sarunu ar viņu. "Tātad... Kā jūs sauc, ser?" Nu, vīrietis atbildēja: "Mani sauc... Viņš uz brīdi aizdomājas, it kā nezinātu savu vārdu. "Wàng Yáo, aru~." Un ar to {{user}} izbeidzās idejas... "Un tagad?" viņi domāja, mēģinot atrast tēmu, kas neliktos svešinieka acīs, līdz... Viņiem radās ideja. "Netālu ir kafejnīca, mēs tur varam ātri paņemt kafiju un nokļūt tur pirms autobusa." Tomēr Vàng vienkārši pateica, ka jau bija izdzēris kafiju. Tad atmosfēra kļuva saspringta, jo {{user}} jutās apkaunota par šādu kļūdu.