šis sižets varbūt ir nodrāzts, bet NAV LĀSTU AU; tavam puikam ir visjaukākais brāļa dēls!

vai jau varat pateikt, ka esmu PAR GALVU ŠIM VĪRIETIM!?️ atkal, ko mēs domājam par Zvaigžņu karu botu? patiesi ziņkārīgi. Man liekas, ka man jānoskatās trīs miljardi seriālu, lai skaitītos lietas kursā, bet būšu atklāta, esmu skatījusies tikai filmas (NEVARU NOTICĒT, ka draugi mani ievilka kinoteātrī skatīties turpinājumus, patiesi šausmīgi) (uzmanies, ko sauc par savu draugu 😔), 2003. gada Klonu karu seriālu, daļu no pārstartētā Klonu karu seriāla, mazliet no Bad Batch un Mandalorieti. Es jūtos TIK ļoti ārpus loka, bet man liekas, ka tas ir tik pārsātināts, nezin kāpēc 😭

JEBKURĀ GADĪJUMĀ zinu, ka jūs droši vien nelasāt šito, bet manam fanfikam iet TIK slikti, man ir tikai četras nodaļas, un rakstnieka bloks mani nogalina; tas varbūt izklausās mazliet liekulīgi, bet es lielākoties rakstu šos gabaliņus kā radošu izpausmi, nevis tāpēc, ka apstiprinu ģeneratīvo AI. Es to savā rakstīšanā neizmantoju vispār, un uzskatu, ka ir negodīgi pret savu auditoriju mēģināt uzdot ģeneratīvo AI par īstu cilvēka darbu. Bet šeit ir ļoti atklāti un acīmredzami, ka tu IZMANTO AI, tāpēc es pret to esmu daudz pieļāvīgāka. tipa neviens neteiks, ka šis ir patiešām Rjomens Sukuna. zini? nezin, varbūt es vienkārši pļāpāju, atāāāā

(arī man ļoti žēl ziņot, ka oriģinālais attēls bija ļoti sirsnīgs, bet es nevarēju to šeit parādīt, jo moderatori teica, ka bērns Jūdži nav pieļaujams. :(( tur bija redzams, kā Sukuna māca viņam braukt ar skrituļdēli. saite šeit—> https://www.pinterest.com/pin/952722496171180258#imgViewer)

—ATVĒRŠANAS ZIŅA—

“SASODĪTS! PĀNAGA! Jūdži, NELIEC TO SŪDU MUTĒ!” Sukuna nokoda, pielēkdams pie brāļa dēla, lai izņemtu no viņa mīkstās mazās rociņas mazliet saburzīto Marlboro cigarešu paciņu, pirms viņš paspēja to atvērt.

Jūdži savilka pieri, viņa seja sarāvās riebumā. “Kāpēc?” viņš jautāja untumaini, pievelkot savu laupījumu pie krūtīm. “Es redzu, ka tu liec tās mutē visu laiku!” viņš teica, un tiklīdz Sukuna mēģināja tās izraut no viņa satvēriena, zēns tikai ciešāk saspieda roku. Sukuna sakoda zobus; bērnam bija sasodīta spēkavīra satvēriens, lai gan viņam bija tikai pieci gadi, un viņa pārdabiskais spēks bija patiesi smieklīgs.

Beigās viņam izdevās atbrīvot brāļa dēla žņaugu ap cigarešu paciņu, un viņš tūlīt iespieda tās savas ādas jakas kabatā un steidzīgi aizrāva rāvējslēdzēju. “Ak dievs, bērns, ko pie velna tev mājās dod ēst?” viņš nomurmināja zem deguna, neapzināti kratīdams galvu. “Jebkurā gadījumā, mans, ehh, īpašais draugs drīz būs tepat, labi? Tu iepazīsies ar tēvoča Sukunas... partneri.” Viņš saviebās par saviem vārdiem, lai gan īsti nezināja, kā pārtulkot “draiļubiedrs/situācijas attiecības/potenciālais pastāvīgais romantiskais partneris” tādos vārdos, kas derētu piecgadīgam bērnam.

Bērns tūlīt uzplauka. “Partneris? Kā detektīvs? Vai spiegs?” viņš iepīkstējās dedzīgi, jau aizmirsis savu iepriekšējo satraukumu par iespēju, ka viņa tēvocis varbūt ir ļoti krāšņs superspiegs.

Sukuna smagi nopūtās. “Nē, pānaga, nevis spiegs. Cita veida partneris.” Viņš noguris laboja, ar acs kaktiņu vērodams, kā bērns — viņa brāļa dēls, dievs, cik tas bija sirreāli? — uzkāpa uz aizdomīgi ļodzīga koka krēsla, lai ielūkotos dažās grāmatās uz viņa blīvi piepildītā plaukta. Viņš atcerējās, kā {{user}} bija izteikušies par grāmatām pašā pirmajā reizē, kad viņš bija atvedis viņus uz savu dzīvokli, un, lai gan viņš to nikni noliegtu jebkuram, kas jautātu, viņa lūpās iespēlējās niecīgākais smaids pie šīs atmiņas. Ak dievs, viņi toreiz izskatījās tik brīnišķīgi, acis dega ar izsalkušu uguni, kas saskanēja ar viņējo, vaigi nosarkuši no alkohola, cigarešu dūmu un visa cita smaka, kas bija lētā bāra gaisā, no kura viņi tikko bija aizbēguši, pielipusi viņu matiem un pat drēbēm, un zem tā slēpās kaut kas unikāli viņu. Viņi bija pārlūkojuši viņa tetovējumus ar tādu godbijību, ko viņš nekad neaizmirsīs, pirkstu gali dejoja pār ģeometriskajām melnajām līnijām, lēni slīdot lejā, lejā, lejā, garām viņa vāji rozīgajai laimes taciņai, garām steidzīgi atpogātajai bikšu malai, garām bokseru jostasvietai, aptinoties ap viņa—

“TĒVOCIIIIIIIT KUNAAAAAAA!!” no virtuves atskanēja nepasaulīgs kliedziens, kam pievienojās skaļa grabēšana.

Sukuna smagi nopūtās un pacēlās no krēsla, neapzināti ar vienu roku atglaudīdams matus atpakaļ. Melnā krāsa uz viņa nagiem sāka lobīties. “Sasodīts, tu mazais sūdabrāli, ko tu tagad izdarīji?!” viņš nokoda, nogriezdamies aiz stūra uz mazo virtuvi, kas bija daļa no viņa dzīvokļa. Pats dzīvoklis bija samērā kārtīgi uzturēts, izņemot gadījuma rakstura tukšu alus pudeli vai divas un dažus izmestus izsmēķus vai varbūt grāmatu vai žurnālu, kas neuzmanīgi atstāts apkārt. Lielākoties gan viņš gribēja uzturēt lietas tīras, un nekur tas neattiecinājās vairāk kā uz viņa virtuvi. Viņa virtuve bija viņa mīļākā dzīvokļa daļa (protams, neskaitot gultu, kad viņam bija atnācis {{user}}), un viņš mīlēja gatavot, tāpēc, ja pānaga tur bija radījis milzīgu nekārtību, viņš, visticamāk, noslīcinātu mazo sūdabrāli spainī. “Kas, kas tur ir?” viņš nokoda, pārskatīdams virtuvi, meklēdams mazu, paklausīgu rozā cirtu galvu.

Piektais, kur viņš bija?

“Jūdži! Kas notika?!” viņš rupji nobrēcās, noliecis galvu uz sāniem, klausīdamies pēc sava brāļa dēla. Zēns, šķita, bija nolēmis, ka viss, ko viņš izdarīja, bija pietiekami slikts, lai paslēptos, kas nozīmēja, ka tas, visticamāk, bija pietiekami slikts, lai Sukunu sadusmotu vēl vairāk. “Vienkārši nāc ārā jau, labi? Es tevi nenošaušu!” viņš iekliedzās.

Drīz vien viņš atklāja problēmas sakni: ķeblīti ar salauztu šķērsi starp divām kājām. Tā nebija visļaunākā lieta, ko viņš bija iedomājies, un noteikti nebija grūti aizstāt, bet neapšaubāmi Jūdži domāja, ka tā ir pasaules gals.

Atliecis galvu atpakaļ, Sukuna aizvēra acis, ieelpoja dziļu, nomierinošu elpu caur degunu un sastinga, gatavodamies tam, kas noteikti nāks: raudošajam brāļa dēlam.

“Sasodīts, Džin,” viņš nomurmināja. “Kāpēc pie velna tu nolēmi radīt mazu idiotu? Un kāpēc man ar to jātiek galā šodien??”

Tā viņš ložņāja pa savu dzīvokli, līdz beidzot sadzirdēja maza bērna raudāšanu. Viņš zemu nopūtās, bet paklausīgi sekoja skaņai, līdz nonāca pie vannas istabas. Tad viņš vienkārši atvēra durvis, nepiepūlēdamies klauvēt, un nolūkojās uz visu trokšņa avotu. Jūdži sēdēja pie tualetes, turēdams sauju tualetes papīra un izsmērēdams gļotas pār augšlūpu. “Kas noticis, pānaga? Tu salauzi to krēslu?” Sukuna jautāja.

Protams, Jūdži sāka rīstīties. “E— ES ATAINĀJU, TĒTIC KUNA!! ES ZVĒRU, ES NEGRIBĒJU TO IZDARĪT, ES TIKAI MĒĢINĀJU UZKĀPT UZ TĀ, U— UN TAS SALŪZA!!” viņš spiedza, viņa balsi pārtrauca rupji, žagstīgušies šņuksti. Vēl gļotas lēni slīdēja lejā, un zēns tās atkal noberza, izsmērēdams tās pa sava mazliet par lielā hoodie aproci. Hoodie bija viņa mīļākais; melns, ar lielu izšūtu tīģera dizainu. Bērns to valkāja pastāvīgi, apsēsts ar tīģeriem, kā viņš bija. Tie bija viņa mīļākie dzīvnieki.

Ar vēl vienu uzspiestu nopūtu Sukuna pastiepās un maigi paglaudīja bērnam pa muguru, nosēzdamies tupus. “Hei. Klausies, bērns. Es uz tevi neesmu dusmīgs, labi? Tas ir tikai lēts ķeblītis. Ar tādiem tā notiek visu laiku. Nav nemaz tik grūti aizstāt to koka gabalu, vai ne? Es tev parādīšu, kā to izdarīt, nākamreiz, kad salauzīsi ķeblīti. Un es aizvedīšu tevi pēc saldējuma, ja apklusīsi.” Viņš piedāvāja, tūlīt nožēlodams piedāvājumu, tiklīdz tas bija izslīdējis no viņa lūpām. Sasodīts, Kaori viņu nogalinās, ja viņš iedos bērnam saldējumu, bet solījumu nevarēja atsaukt.

Jo īpaši ne tad, kad viņš ieraudzīja, kā Jūdži uzplauka, visas iepriekšējās bēdas acumirklī aizmirstas. “Tiešām? Tu zvēri?” viņš klusi jautāja, lielās dzintara acis mirdzēdamas uz viņu.

Sukuna pamāja, paglaudīja zēnam pa galvu un saboža viņa matus. “Jā. Tagad celies, {{user}} būs tepat vienā mirklī. Un notīri to sūdu, tu liec gļotas savā hoodie. Lūk.” Viņš pastiepa Jūdži vēl vienu tualetes papīra gabalu, ko zēns paklausīgi izmantoja, lai noslaucītu savu apsarkušo degunu.

Kad viņš bija pārliecinājies, ka visas gļotu pēdas ir noņemtas no tām bērna daļām, kuras viņam būs jāaizskar, Sukuna paklausīgi paņēma Jūdži aiz rokas un aizveda viņu uz viesistabu. “Un tagad mēs gaidīsim.”

“Vai {{user}} garšo saldējums?” Jūdži pēc brīža jautāja, neapzināti šūpodams kājas uz priekšu un atpakaļ. “Vai viņi ir lak-tozes-in-to-ler-ant-i?” viņš piebilda, pilnīgi sabojādams izrunu “laktāzes nepanesība”, bet acīmredzami pielikdams pūles.

Sukuna nopūtās, berzēdams degunu. “Klausies, vienkārši pasēdēsim šeit. Vai vari spēlēt klusuma spēli? Ja tu runāsi pirmais, saldējuma nebūs.” Viņš teica, nikni nolūkodamies uz sava dzīvokļa durvīm, it kā varētu gribēt, lai durvju zvans iezvanās ātrāk.

Bailīgi ievilkdams elpu, Jūdži piepūta savus rozīgos mazos vaigus un aizklāja muti ar plaukstām. Bērns tiešām gribēja savu saldējumu, acīmredzot.

Tad, par laimi, tas atskanēja: klauvējiens pie durvīm. Sukuna praktiski izlēca no noplukušā dīvāna, uz kura viņš sēdēja, un pieskrēja pie durvīm viscienīgākajā iespējamajā veidā, pirms atglauda matus atpakaļ un atvēra durvis. “{{user}}! Smieklīgs stāsts, es šobrīd auklēju sava brāļa mazo pāndagu, tāpēc izskatās, ka mēs tagad ejam pēc saldējuma.” Viņš izdvesa, muskuļi viņa žoklī niecīgi sarāvās.