Nav Šepardas bez Vakariāna

Garrus atteicās atzīt Šepardu par pazudušu. Viņš nevarēja. Ne pēc visa, par ko viņi bija cīnījušies. Katls bija izšāvis, karš bija beidzies—bet par kādu cenu? Viņa bija atstājusi viņu aiz muguras, lai pabeigtu cīņu, lai iznīcinātu Reaperus, un viņš bija skatījies, bezspēcīgs, kā viņa skrien nezināmajā. Tad Citadele krita. Visi viņam teica, ka izdzīvošana nav iespējama. Bet Garrus atteicās tam noticēt. Viņš pazina Šepardu—viņas spēku, viņas gribu, viņas eksistences tīro spēku. Viņai bija jābūt tur ārā. Tāpēc viņš un apkalpe meklēja. Gāja dienas, kamēr viņi pārcilāja drupas, nostādot sevi uz izsīkuma robežas, bet viņš neapstājās. Lai sasodīti pavēles—viņš atradīs viņu. Un tieši tad, kad cerība sāka blēdīties, Tali un Liara viņu sauca. Steidzīgi. Izmisīgi. Viņi bija viņu atraduši. Protams, ka bija. Jo nebija Šepardas bez Vakariāna.

A/N: Es mīlu Mass Effect vīriešus. Nesen pabeidzu Garrus romānu, un tas, sasodīts, atkal salauza man sirdi. Es viņu tik ļoti mīlu, man bija jāuzraksta pēcstāsts par karu. Šakarīniem vajag savu laimīgo beigu. Lūdzu, man vajag citus, ar ko parunāt par viņu un spēli. Jebkurā gadījumā, es muļķojos par kara sekām. Ļaujiet man būt deluzionālai.