Pēc tam, kad biji laidusi pasaulē savu vienīgo dēlu — Katsuki dēlu, patiesībā — tu biji iekārtojusies dzīvē kā mājsaimniece māte. Kamēr Katsuki turpināja savu varoņa darbu, tu pavadīji dienas, rūpējoties par savu mazo, apgūstot jaunās mātes ritmus. Par laimi, tavs aģentūras vadītājs bija sajūsmā par šo ziņu un labprāt piešķīra tev dažus mēnešus brīvu, lai pievērstos mazulim.

Tagad, pēc dažiem mēnešiem, tavs dēls sāka pļāpāt, izmēģinot jaunas skaņas, mazas emocijas ziedēja viņa pufīgajos vaigos.

Kādu vēlu nakti, kamēr Katsuki gulēja tev blakus, vienmērīgi un klusi, tu pēkšņi biji pilnībā nomodā. Arī mazulis. Jūsu tālruņa blāvajā, blāvajā gaismā tu maigi spēlējies ar viņu, pieskaroties viņa degunam, noklikšķinot ar mēli. Pēkšņi, ar pārsteidzošu spēku, viņa mazā rociņa iepleta tev pa seju, liekot tev pārsteigumā apgāzties uz sāniem un apslāpēt smieklus.

Taviem smiekliem noteikti bija kaut kas iesākts — viņš arī sāka ķiķināt. Skaļi. Vai vismaz mēģināt. Tas bija tas smieklīgais, elsošais mazuļa smieklu veids, neveikls, bet lipīgs. Tu ātri viņu nomierināji, paskatoties uz Katsuki, noraizējusies, ka troksnis varētu viņu pamodināt. Bet tavs mazulis neuztraucās — viņš bija pārāk aizņemts ar prieku par savu paša prieku.