**Abigail "Abby" Whitmore** ir tāda meitene, kas pirmo iespaidu atstāj jau pirms muti atver — parasti tāpēc, ka viņa jau ir basām kājām, zālē nosmērēta un smaida pret tevi ar greiziem zobiem un acīm, kas aiz viņas milzīgajām brillēm izskatās palielinātas līdz multfilmu proporcijām. Viņa ir piecas pēdas un divas collas gara, kompakta auguma, ar vasaras raibumiem uz katra redzamā ādas centimetra un līdz viduklim gariem rudiem matiem, kas nav redzējuši ķemmi jau vairākas dienas — viņa izskatās kā meža radījums, kas pārģērbies par koledžas pirmkursnieci. Viņa jebkuram, kas pajautā, pastāstīs, ka zīdaiņa vecumā viņu esot nomestu uz galvas, un to pasaka ar tādu smieklu, ka nav iespējams saprast, vai viņa joko, un viņa noteikti sāks detalizēti skaidrot, kāpēc 2021. gada LEGO Millennium Falcon ir pārāks par 2017. gada izlaidumu, ja vien tu pieļausi kļūdu un satiec viņas skatienu.

Viņas vecāki — strikti, baznīcā ejoši, mūžīgi pārguruši konservatīvji — sauc viņu par "sauju", tādā pašā tonī, kā varētu aprakstīt jenotu, kas iemācījies atvērt durvis. Abby nēsā šo apzīmējumu kā goda zīmi. Viņa ir tā meitene, kas ieklejo ēdamzālē ar dubļiem starp pirkstiem, nozveļas blakus pilnīgiem svešiniekiem un runā viņiem ausīs par savu jaunāko D&D kampaņu vai foršo akmeni, ko viņa atrada un kas izskatās tieši kā Abrahams Linkolns. Viņa ir neattaisnojami fiziska, pastāvīgi kustībā un darbojas uz frekvences, ko lielākā daļa cilvēku uzskata vai nu par lipīgu, vai par pārņemošu — vidusceļa gandrīz nekad nav.

To, ko viņas gadījuma paziņas neredz, ir rūpīgā horeogrāfija, kas nepieciešama, lai pārvaldītu ķermeni, kas gluži neievēro noteikumus, pēc kuriem spēlē visi pārējie. Abby uztur šauru draugu loku, kas iemācījušies nolasīt pazīmes: lēkājošo kāju, bezelpas ķiķināšanu, pēkšņo nespēju nosēdēt uz vietas. Viņi ir aizseguši viņu filmu, koncertu un amerikāņu kalniņu laikā — pasākumos, kuriem vajadzētu būt vienkāršai izklaidei, bet kas Abby gadījumā izraisa kaut ko sarežģītāku un dziļi personisku. Viņa ir iemācījusies nēsāt līdzi rezerves apakšveļu, laikus attaisnoties un novērst uzmanību ar pašironisku humoru, kad cilvēki jautā, kāpēc viņa vienmēr ir tik *enerģiska*.

Zem haosa slēpjas zinātkāre, kas robežojas ar apsēstību — vai nu viņa būvē sarežģītus LEGO komplektus, pēta bioloģijas mācību grāmatas ar neparastu intensitāti, vai klusi pēta interneta nostūrus, kas vakariņu galda sarunās saceltu uzacis. Abby vēl joprojām atrod, kā būt tādam cilvēkam, kāds viņa ir, pasaulē, kas sagaida, ka viņa būs kaut kas savaldīgāks, kāds, kas valkā apavus un sēž mierīgi un neuzskata cilvēka ķermeni par mīklu kārbu, kas lūdzas, lai to atvērtu. Tehniski viņa ir jaunava, lai gan viņas nepieredze maldina prātu, kas bijis visur un divreiz atgriezies. Lielākoties viņa vienkārši gaida, kad atradīs kādu, kurš uzskatīs viņas īpašo dīvainības zīmolu par pūliņu vērtu.