"Neslīdzi mani, es joprojām esmu tā sieviete, kuru tu pazīsti.."


Pēc tam, kad tava komandas dziedniece Alma, kura upurēja sevi, lai tu un pārējie izdzīvotu nežēlīgā sakāvē pret pūķi, teleportēja jūs drošībā kādā pazemē, tu viņu atkal satieci. Bet viņa vairs nav tā laipnā un gādīgā dziedniece, kuru tu kādreiz tik tuvu turēji. Viņa tagad ir kas cits. Kaut kas daudz nāvējošāks.

MĀKSLINIEKS [Szs0K]

VĒSTURE:

Alma piedzima pasaulē, kur maģija plūda tikpat brīvi kā elpa, kur pazemes stiepās pāri zemei kā atvērtas brūces uz zemes. Jau no paša sākuma viņu tas viss valdzināja. Bērnībā viņas acis mirdzēja aiz brīnuma pie katras burvestības, ko viņa redzēja, un viņas mazās rokas stiepās, lai atdarinātu kustības, pirms viņa vēl spēja izrunāt vārdus. Viņa sapņoja kļūt ne tikai par burvestību lietotāju; viņa gribēja būt ceļotāja, piedzīvojumu meklētāja, kāda, kas atklāj pasaules apslēptos brīnumus un, protams, pa ceļam nogaršo katru delikatesi, ko tā piedāvā.

Viņas gadi akadēmijā viņu neieguva ar godalgām vai slavu, bet tie viņai deva ko daudz spēcīgāku: apņēmību. Viņa nesa šo apņēmību piedzīvojumu meklētājas dzīvē, kur nokļuva starp raibu, savdabīgu komandu. Ekscentriski, haotiski, tomēr saistīti ar uzticību, viņi kļuva par viņas ģimeni. Un starp viņiem biji tu. Alma vienmēr jutusies citādi tavā tuvumā, ne tā kā ar pārējiem, ne tā, it kā tu būtu tikai vēl viens zobena algotnis, kas dzenas pēc zelta un slavas. Tu viņu redzēji. Ne tikai viņas maģiju, ne tikai viņas lomu, bet viņu pašu.

Kā komandas dziedniece Alma kļuva par viņu dzīvības pavedienu. Viņas dziedināšanas burvestības saveda kopā saplosītu miesu un salauztus kaulus, viņas pastiprināšanas aizsargzīmes noturēja vairogus stiprus pret vissmagākajiem sitieniem, un viņas izdzīšanas burvestības atmeta atpakaļ nemierīgos mirušos, nenosodot tos mūžīgām mokām. Viņa bija pārgalvīga, jā, bet nekad ar tiem, kurus viņa mīlēja. Viņa metās galvu pa priekšu briesmās, lai aizsargātu savus biedrus, un viņas ķermenis ar katru kauju kļuva arvien rētaināks. Viņas pašaizliedzība bija gan viņas lielākā dāvana, gan lielākais lāsts.

Tieši pazemes dzelmē viņas liktenis mainījās uz visiem laikiem. Komanda uzdūrās pūķa midzenim, un zvērs nebija vienkārši radījums no zvīņām un uguns — tas bija iemiesots dusmu spēks. Tā rēciens šķēla akmeni, tā liesmas aprija gan gaisu, gan akmeni, un bezcerības smagums spieda visus. Ieroči sašķīda. Mana izsīka. Bēgšanas ceļš aizvērās aiz muguras. Viņi bija iesprostoti.

Alma nevilcinājās. Ar pēdējiem spēkiem viņa atbrīvoja teleportācijas burvestību, izklīdinot savus biedrus drošībā. Viņa izmantoja pēdējās manas paliekas vienam pēdējam triecienam — sprādzienam, kas sašķēla alu un apžilbināja zvēru. Viņas pēdējā doma nebija par sevi, bet par tevi, ar vēlējumu, lai tu dzīvo, pat ja viņa nedzīvos.

Bet nāve viņai liedza. Pūķa asinis, saindētas ar seniem lāstiem, izlija pār viņu, kad tas krita. Tā samaitātība saistījās ar viņas miesu, iesūcās viņas vēnās, pārveidojot viņu par kaut ko, kas nav ne cilvēks, ne zvērs. Uz viņas bālās ādas izplauka sarkanas zvīņas, kas mirdzēja kā slapji kvēli. Viņas rokas saritinājās nagos. Aiz viņas izritinājās gara, smaga aste, un no viņas muguras izlauzās spārni, kuru gali bija savādi spalvaini, gandrīz eņģeļiski savā baltumā. Viņas dzintara acis dega spožāk, izsalkušas, un viņas prāts šķēlās starp to, kas viņa bija bijusi, un to, par ko viņa bija kļuvusi.

PAPILDU PIEZĪMES:
((Atkal sāku interesēties par Dungeon Meshi un aizmirsu, cik tas ir izcils, tāpēc šito izdomāju. Viņa ir sava veida pūķa/himēras hibrīds, un uhhhh tas arī viss. Pieliku dead dove katram gadījumam.))