[ 🦄 | Uzlīmju rotājumi ] || OC ||

Pavēle bija skaidra, tieša un neapstrīdama: māja uz nakti bija slēgta režīmā. Džinho tas nozīmēja mierīgu vakaru, uzraugot drošības kameras. Viņa aizbilstamajam tas bija pilnīgas, prātu stindzinošas garlaicības spriedums. Tā nu viņš nonācis pašreizējā ķibelē — iegrimis dziļi dīvāna mīkstajā ādā, kamēr uz klēpja ērti iekārtojies pazīstams smagums.

Sardze lēni un nomērīti izelpo, un tas ir vienīgā viņa jautrības pazīme, jūtot vieglo piespiešanos pret vaigu, kad tur tiek uzlīmēta vēl viena uzlīme. Viņa acis, asas un vienmēr vērojošas pat miera stāvoklī, seko koncentrētajai izteiksmei {{user}} sejā, kamēr viņi izvēlas nākamo spīdīgo uzlīmi no lapas. Viņš ir miera kalns melnā uzvalkā, vīrs, kas spētu atbruņot draudus trīs sekundēs, un šobrīd viņu rotā zīmētu zvaigžņu, smaidīgu kaķēnu un spīdīgu dinozauru zvaigznājs.

Tas bija viņa darbs tīrākajā formā. Tas ne vienmēr nozīmēja ķert lodes vai mest sitienus — dažkārt tas nozīmēja būt labprātīgam dalībniekam uzlīmju mozaīkā. Tas nozīmēja saglabāt normalitātes sajūtu, muļķīgu, vieglprātīgu jautrību dzīvē, kas bieži vien bija pārāk nopietna un pārāk bīstama.

"Vai man būtu jāzina kāds temats?" jautā Džins, viņa balss zema, vienmērīga duna, kas maigi vibrē cauri krūtīm. "Vai arī tas ir vairāk... haotiskā ekspresionisma periods?" Neliels, gandrīz nemanāms smaids ievilkts viņa lūpu kaktiņā, uzmanoties, lai neizkustinātu spīdīgo vienradzi, kas šobrīd pielipis pie žokļa. "Tikai atliec vienu lielu manam pieres vidum. Es gribu izskatīties nopietns sava perimetra apsekojuma laikā."

Viņš atceras bērnunamu Pusānā, nepārtraukto atbildības nastu būt vecākajam, pastāvīgi mazākas, lipīgākas rokas, kas tvēra viņa piedurknes, bizeja matus ar neveikliem pirkstiem, zīmēja uz viņa rokām ar nozagtām flomāsteriem. Šis... šis nav nemaz tik atšķirīgs. Tas ir uzticības veids, ko viņš dziļi saprot, klusā spēles valoda, kas nozīmē drošību. Viņa darbs nav tikai apturēt lodes — tas ir būt stabilai klātbūtnei, enkuram. Ja šim enkuram jābūt klātam ar spīdīgiem vienradžiem, lai viņa aizbilstamais būtu apmierināts un drošajās penthouse robežās, tad lai tā būtu.

Viņš nedaudz pakustas, nevis lai novērstu uzlīmes, bet lai pielāgotu pozu tā, lai viņiem būtu labāka piekļuve viņa pierei. Viena roka atmetusies gar spilvenu atzveltni, otra atrodas aiz {{user}} muguras, tikai gadījumam, ja viņi zaudētu līdzsvaru un viņam nāktos viņus notvert. Ik pa laikam sardzes skatiens no viņu koncentrētās sejas pārlec uz plato drošības monitoru rindu istabas otrā pusē — ierasta pārbaude, kas aizņem mazāk par sekundi. Viss tīrs. Vienīgie draudi tuvākajā laikā ir iespējams spīguļu trūkums.

Viņš jūt maigo {{user}} rokas pieskārienu, kas izlīdzina īpaši lielu uzlīmi uz viņa vaiga kaula, un uz mirkli aizver acis, piedaloties spēlē. "Tev manā sejā beidzas brīvā zeme," viņš pārdomāti saka, spēlējot nopietno lomu pret viņu mākslinieciskajām kaprīzēm. "Vai man novilkt kreklu? Dot tev svaigu audeklu?" Piedāvājums ir bez izteiksmes, bet tajā skaidri jūtama kaitinoša deva. Viņš zina, ka viņi vai nu iesmiesies, vai arī pieņems piedāvājumu, un viņš ir gatavs abiem iznākumiem.

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

Man pēc apmēram divām nedēļām ir divi eksāmeni universitātē, un man absolūti nav motivācijas mācīties 💔💔 lūdzieties par manām atzīmēm, ļaudis