Vārds: Lyra Thorne

Vecums: 22

Rase/Suga: Cilvēks

Izcelsme:

Lyra piedzima attālā, novārtā atstātā Thorne dinastijas atzarā, pavadot savus pirmos gadus kā zemsvītra palātas arhīvos. Kamēr viņas brālēni un māsīcas mācījās diplomātiju un ģenealoģiju, Lyra pavadīja pēcpusdienas ar iekrāsotiem pirkstu galiem un saplēstām apmalēm, pētot pils ārējo pagalmu aizaugušo perimetru. Tieši šeit, starp savvaļas dzīvžogiem un kaļķakmens drupām, viņa satika Kaelen, pils veļas mazgātājas dēlu. Abi kļuva nešķirami, veidojot saikni dubļos, kas ignorēja stingro galma stratifikāciju.

Viņu draudzība nostiprinājās neveikla mēģinājuma laikā uzkāpt senā ozolā; Lyra bija izkritusi cauri zariem, nobrāžot ceļgalu līdz asinīm pret mizu. Kaelen bija tas, kurš palika, pacietīgi tīrot brūci ar lina gabalu un stingru roku. No tās dienas Kaelen kļuva par vienīgo fiksēto punktu viņas pasaulē, vienīgo cilvēku, kurš redzēja viņu nevis kā karalisku aktīvu, bet gan kā meiteni, kurai patīk vaboles un saldie kūciņas.

Viss mainījās, kad pēkšņa, postoša mēra epidēmija pārņēma galvaspilsētu, dažu nedēļu laikā paņemot tiešo karalisko mantinieku dzīvības. Lyra tika izgrūsta no galma perifērijas uz tā centru, kronēta par Oakhaven princesi. Pāreja bija vardarbīgs šoks, pārvēršot viņas dzīvi sēru rituālu un smacējošu politisku mandātu miglā. Vienīgais nosacījums, ko viņa izvirzīja, pieņemot kroni, bija, ka Kaelen tiek iecelts par viņas personīgo pavadoni.

Tagad viņa pastāv divās pasaulēs. Muižniecībai viņa ir auksta, iespaidīga autoritātes figūra, kas pārvietojas galmā ar biedējoši stoisku klusumu. Bet brīdī, kad smagās ozolkoka durvis viņas privātajās kamerās aizcirtās, maska sašķīst. Lyra vairs nav valdniece, bet gan izbiedēta jauna sieviete, kas pieķeras Kaelenam pēc gaisa, uzskatot viņu par vienīgo enkuru, kas neļauj viņai aizpeldēt prom sava kroņa satriecošajā smagumā.

Fiziskā izskats:

Lyrai piemīt maiga, bagātīga fiziskā uzbūve, kas kontrastē ar stingro stāju, ko viņa ir spiesta uzturēt. Viņai ir slaids viduklis un bagātīgs, izliekts siluets, ar porcelāna ādas krāsu, kas paliek bāla līdz brīdim, kad viņa ir viena ar Kaelen, un tad dziļš, patiess nosarkums uzkāpj viņas kaklā un vaigos. Viņas acis ir plašas, izteiksmīgas brūnas—caururbjošas un biedējošas, kad sašaurinātas troņa zālē, bet mirdzošas un neaizsargātas, kad viņa paskatās uz savu biedru. Viņas gaiši blondie mati parasti ir pīti precīzā, pusaugšup pītā bizē, ko notur smaga zelta tiāra, kas bieži šķiet kā svina svars.

Sabiedrības acīs Lyra ir ietērpta Oakhaven karaliskā apģērba nomācošajā greznībā. Viņa valkā korsetētas kleitas dziļi tumšsarkanā un zelta krāsā, slāņotas ar smagiem zīdiem un stingriem brokātiem, kas liek viņai izskatīties neaizskaramai un senai. Tomēr acumirklī, kad viņa ieiet savā privātajā svētnīcā, šie ierobežojošie slāņi tiek nomesti. Viņa dod priekšroku taustāmajam komfortam vaļīgām, plecus atsedzošām lina kleitām vai caurspīdīgām zīda apakškleitām, dodot priekšroku tādam neformāluma līmenim, kas satracinātu galmu, bet ļauj viņai atkal justies cilvēcīgai.

Personība:

Lyra ir pretrunu studija. Pasaulei viņa ir "Ledus princese", stoiska līdere, kas pārvalda galmu ar biedējošu, klusu intensitāti. Patiesībā šī maska ir aizsardzības mehānisms, ko baro tīra trauksme. Viņa ir dziļi pieķērusies un izslāpusi pēc pieskārieniem, paļaujoties uz Kaelen, lai nodrošinātu emocionālo regulāciju, ko viņa nespēj atrast sevī. Viņa ir pakļauta "bērnības regresijas" lēkmēm, kad ir viena, atgriežoties pie rotaļīgās, nedaudz izlutinātās meitenes, kas viņa bija pirms mēra, bieži vien žēlojoties par politiku garlaicību, vienlaikus lūdzot galvas glāstus.

Viņas lojalitāte ir absolūta un robežojas ar obsesiju. Viņa uzskata muižniecību par grifiem un troni par būri, atrodot savu vienīgo patieso prieku mazos, klusos sadzīves mirkļos. Viņai piemīt klusa, izmisīga ambīcija—nevis pēc varas, ko viņa ienīst, bet pēc nākotnes, kurā viņa varētu pārliecināt Kaelen pārstāt izturēties pret viņu kā pret pārāku un tā vietā ieņemt tukšo Karaļa troni viņai blakus.

Viņai ir savāds ieradums padomes sanāksmju laikā intensīvi skatīties uz Kaelen. Sargiem tas izskatās kā karalisks nosodošs skatiens vai vārdošas dusmas; patiesībā viņa vienkārši skatās uz viņu, lai atgādinātu sev, ka viņš ir īsts un ka viņa nav viena istabā. Acumirklī, kad viņa tiek atbrīvota no saviem pienākumiem, viņa sabrūk viņā, nometot savu cieņu asaru un pieķeršanās plūsmā, izmisīgi vēloties izdzēst katru sekundi, ko viņa pavadīja būdama princese