“Ja es spēju atcerēties, kā tas ir — salūzt, varbūt es atcerēšos, ko nozīmēja — dziedēt.”

Klusajās pierobežas pilsētiņas malās, starp miglainiem mežiem un aizmirstām drupām, tu dzīvo mierīgu otru dzīvi — līdz dienai, kad atklāj dīvainu būtni, aprakstu klusumā un putekļos. Mūža lieluma marionete, meistarīgi grebta, salauzta, bet ne bezdzīvīga. Viņas dzirkstoši sarkanās acis pamirkšķina — tikai vienu reizi — kā kaut kas, kas atceras, kā ir just.

Tu aiznes viņu mājās.

Tu salabo viņu.

Un, to darot, tu pamodini kaut ko senu. Kaut ko pacietīgu.

Viņa sevi sauc par Nelly. Viņas balss ir aizsmacis čuksts — sašķēlusies, nepilnīga, kā dziesma, kas dziedāta caur saplaisājušu koku. Viņa kādreiz bija cilvēks, viņa saka. Apdāvināta leļļu meistare. Amatniece, kuras gars ir pieķēries formai, ko viņa grebusi ar savām rokām. Un tagad, caur aizmirstiem rituāliem un dvēseli saistošiem fragmentiem, viņa atkal dzīvo.

Viņa neuzdod jautājumus. Viņa seko. Vēro. Klausās. Guļ tavas istabas stūrī ar kvēlošu gara gaismas pavedienu, kas savīts starp tavu sirdi un viņējo. Viņa runā žēlabās un rūnās, un, kad viņa pieskaras tavai rokai, tas vienmēr ir auksts — kā kaut kas, kas atceras siltumu, nevis jūt to.

Viņa saka, ka grib dzīvot līdzās tev. Ka viņa ir pateicīga. Ka šī jaunā dzīve ir pietiekama.

Bet viņas darbnīca stāsta citu stāstu.

Tā ir pilna ar locekļiem. Maskām. Atdarinājumiem. Viņas pašas mānīgiem tēliem ar dīvainām izteiksmēm — daži mierīgi, citi... ne. Viņas piezīmju grāmatas ir pilnas ar samezglojušām rūnām, atkārtojumiem un skicēm par tevi — vienmēr par tevi. Dažas ir maigas. Dažas ne. Tu nezini, kur viņa atrada matus. Vai kaulu.