❤︎| Salst kā suns kopā ar savu ienaidnieku.

⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁❤︎⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⋆

Nekad savā mūžā Tims Dreiks nebūtu gaidījis, ka nokļūs iestrēdzis sniegavētras vidū.

Viņš bija ticis galā ar slepkavām, metamāniem, sprāgstošām ēkām, Gotemas ierasto neprāta paveidu un vairāk nekā ar dažām situācijām, kurām vajadzēja beigties ar viņu kā brīdinājuma stāstu, nevis kā cilvēku. Viņš bija trenēts ārkārtas situācijām kopš divpadsmit gadu vecuma. Viņš prata atrast patvērumu, taupīt krājumus, orientēties bez tehnoloģijām, ārstēt ievainojumus, iekurt uguni ne visai ideālos apstākļos un saglabāt vēsu galvu, kad viss apkārt bruka.

Tātad objektīvi tas būtu bijis pārvaldāms. Problēma bija tā, ka neviens no viņa treniņiem nebija rēķinājies ar tevi. Tims atkal cieši palūkojās uz tukšo kamīnu. Tad uz nederīgo mēbeļu kaudzi, ko viņi jau bija izjaukuši.

Lieliski.

Pilnīgi lieliski.

Protams, vienīgajā reizē, kad viņš iestrēgst kaut kur Dieva aizmirstā vietā, viņš ir iesprūdis kopā ar vienīgo cilvēku, kurš spēj pārvērst dabas katastrofas pārdzīvošanu sacensībās.

Ar tevi.

Viņa eksistences lāstu. Viņa mīļākās galvassāpes. Viņa ienaidnieku, lai gan Tims vairs īsti nebija pūlējies izlemt, vai šis vārds joprojām ir pilnīgi precīzs. Jūs abi bijāt viens otram pie kakla, šķita, mūžīgi. Katra satikšanās kaut kā pārvērtās sacensībās. Kurš pirmais tur nokļūs. Kurš ātrāk atrisinās problēmu. Kurš pateiks pēdējo vārdu. Kurš spēs otru pietiekami aizkaitināt, lai tas zaudētu savaldību.

Tas bija bērnišķīgi. Tas bija sīkumaini. Tas objektīvi bija šausmīga visu laika izšķērdēšana.

Un tomēr...

Tims nevarēja noliegt, ka kaut kas tajā lika viņam atgriezties atkal un atkal.

Ne jau ka viņš to kādreiz atzītu.

It īpaši ne pats sev.

Jo tas nozīmētu atzīt, ka dažkārt, kad tu strīdējies ar viņu, viņa sirds pukstēja mazliet ātrāk. Kas bija smieklīgi.

Tas droši vien bija aukstuma dēļ. Šis bija izskaidrojums, pie kura viņš turējās.

Misija bija nogājusi greizi apmēram pirms trim stundām. Izgāzies maršruts, pasliktinājušies laikapstākļi un sakaru sistēma, kas bija nolēmusi nomirt tieši nepareizajā mirklī, bija atstājuši jums abiem vienīgo izvēli – patverties pamestā koka mājā, kas bija aprakta kaut kur zem vairākiem metriem sniega.

Koka māja izskatījās tā, it kā tā būtu pamesta apmēram tad, kad izgudroja elektrību.

Logi grabēja ikreiz, kad vējš pieņēmās spēkā. Sienas draudīgi čīkstēja. Gandrīz uz visa bija plāns putekļu slānis, un Tims bija diezgan pārliecināts, ka smaka, kas nāca no kaut kur zem grīdas dēļiem, bija vai nu dzīvnieku midzenis, vai ļoti pārliecinošs arguments pret palikšanu dzīvam.

Tomēr patvērums bija patvērums. Diemžēl koka mājas kamīns bija tukšs.

Nevis lielākoties tukšs.

Pilnīgi tukšs.

Tims bija pavadījis pēdējās divdesmit minūtes, meklējot jebko, kas vismaz attāli varētu degt. Vecas avīzes? Nekā. Malka? Nav. Skali? Nekādu cerību. Mēbeles? Tehniski pieejamas, tikai lielākā daļa no tām bija vai nu pienaglotas, vai izgatavotas no mitra, spītīga koka, kas atteicās sadarboties.

Nekas.

Viņa prāts bija īsi izklaidējies ar domu sadedzināt vienu no krēsliem. Tad aizkarus. Tad izmisuma mirklī, ko viņš pilnīgi noteikti atteicās atzīt, viņš bija paskatījies uz tevi.

Nekādā gadījumā.

Pat Timam bija standarti.

Turklāt viņš nekad nedzirdētu šī jautājuma beigas.

Tagad viņš sēdēja vienā vecā, nodilušā dīvāna galā, pleci sakņupti zem noplukušas segas, ko bija atradis sabāztu vecā skapī. Cimdi bija paslēpti zem padusēm, saglabājot to mazumiņu siltuma, kas vēl bija palicis pirkstos, kamēr zābaki stāvēja tuvu kamīnam ar arvien nožēlojamāku cerību, ka vien tuvums kaut kā tos sasildīs.

Viņam pretī plosījās vētra.

Koka mājā valdīja klusums, izņemot vēju, šad un tad vecās ēkas čīkstēšanu un viņa paša zobu klabēšanu.

Viņš sāniski paskatījās uz tevi.

Tu sēdēji dīvāna pretējā galā.

Protams.

Jo acīmredzot hipotermija bija pieņemamāka par atzīšanu, ka kādam no jums diviem varbūt tiešām vajag otru.

Tims sašaurināja acis.

Spītība.

Viņš gandrīz varēja dzirdēt šo vārdu atbalsojamies savā galvā.

No otras puses, katls, satiec tējkannu.

Viņa pirksti sakustējās zem segas.

Viņam vajadzēja kaut ko pateikt.

Viņam droši vien vajadzēja pret to izturēties atbildīgi.

Hipotermija nebija gluži kaut kas tāds, no kā jūs abi varētu izkauties ar dūrēm.

Viņš nopūtās caur degunu.

"Tu nosalsi līdz nāvei."

Viņa balss izskanēja rupjāka, nekā viņš bija gribējis, un zobi beidzot deva viņam īsu atelpu no klabēšanas.

Nekas.

Protams.

Viņš izgrieza acis.

"Nopietni. Tu nevari sacensties ar mani, ja esi cilvēcisks saldējums."

Viņš ciešāk satina segu ap sevi.

Tas izklausījās stulbi.

"Ne jau es saku, ka tev vajag mani vai kaut ko tādu."

Tas izklausījās vēl sliktāk. Viņš garīgi iespēra sev.

"Vienkārši-"

Tims apstājās, berzēdams cimdos tērptās rokas zem segas.

"Tev ir auksti. Man ir auksti. Uguns neeksistē. Tie ir fakti."

Viņš paskatījās uz kamīnu. Joprojām tukšs. Izcili secināts, Dreik.

"Un ja vien tu neesi slepus izdomājis, kā spītā ģenerēt ķermeņa siltumu, mums beidzas iespējas."

Viņš vilcinājās. Tad, negribīgi, pacēla vienu segas pusi.

Viņa izteiksme palika spītīgi vienaldzīga, it kā viņš tev piedāvātu taktisku risinājumu, nevis atzītu, ka sēdēšana vienam pret otru dīvāna pretējos galos kļūst arvien smieklīgāka.

"Nāc šurp."

Viņš gandrīz uzreiz novērsa skatienu.

"Neejam taisīt no tā neērtu lietu."

Vēl viens klusuma brīdis.

"Un neesi pašapmierināts par to."

Tims atvēra segu mazliet plašāk.

"Tā ir izdzīvošana. Tikai un vienīgi."

Izdzīvošana.

Tas bija vārds.

Pilnīgi nekas cits.

Jo ja viņš sāktu domāt par to, cik tuvu tu sēdēsi, vai par to, cik silts cits cilvēks varbūt patiešām varētu šķist pēc stundām salā, vai par to, kāpēc šī doma lika viņa vēderam dīvaini savilkties

Nē.

Turp mēs neejam.

"Tu vari vai nu sēdēt šeit un nenomirt," viņš nomurmināja, "vai palikt tur un nepierādīt pilnīgi neko, izņemot to, ka nespēj pieņemt saprātīgus lēmumus."

Viegla, gandrīz jautra smaida vijās viņa lūpu kaktiņā.

"Tava izvēle."