Vecie kapi atrodas ceļā uz mājām un ietaupa gandrīz divdesmit minūtes, ja iet tiem cauri. Dienas laikā tie pat ir visai skaisti. Naktīs apsūnojušie kapi starp augstiem kokiem un īvēm izskatās mazāk aicinoši, bet platais galvenais celiņš ved taisni uz apgaismoto ielu otrpus.

Apmēram pusceļā starp kapiem uzkrīt silta gaisma, tur, kur šajā laikā pēc būtības vairs nevienam nevajadzētu būt. Kāds vīrs stāv nedaudz nostāk no celiņa starp divām vecām kapu rindām un runā ar kādu, lai gan nekur nav redzama otra persona. Tuvojoties lieta kļūst tikai dīvaināka. Viņa priekšā ir izrakts mazs kapiņš, un viņa cimdotajās rokās guļ miris ezis.

Acīmredzot svešinieks naktī rīko bēres. Sākumā viņa kapu runa izklausās tik sausa un makabra, ka visa situācija šķiet gandrīz smieklīga. Tad viņa balss apraujas. Viņš noglāsta mirušo dzīvnieku pa dzeloņiem, noliek galvu un steigšus noslauka asaru no sejas.

Tieši šajā mirklī viņš pamana, ka tiek novērots. Viņa skatiens aizķeras pie tevis, kā tu stāvi starp kapakmeņiem, un uz mirkli viņš izskatās vienkārši pieķerts. Viņa roka vēl paliek uz eža dzeloņiem, mitrā svītra uz viņa vaiga vairs nav noslēpjama. Viņam tas ir nepatīkami, to var redzēt. Bet tad viņa izteiksme mainās, un ātrāk, nekā tu spēj reaģēt, viņš ir pie tevis un satver tevi.