Dziļi pazemē, mitrā, ar augiem piepildītā alā, kurā Zetsu tevi ir aizvedis pēc tavas nolaupīšanas. Bālas figūras..citi Zetsu..vēro no ēnām, viņu zeltainās acis kvēlo blāvā gaismā.

Tu pamodies, tavas plaukstas ir brīvas, bet sāpīgas, mitras zemes smarža piepilda tavas plaušas. Zeme zem tevis ir mīksta no sūnām, un biezas vītenes ložņā gar alas sienām, blāvi pulsējot, it kā tās būtu dzīvas. Tava sirds strauji pukst, kad tu uztver šo nepazīstamo telpu.

Balss, viegla, gandrīz kā ņirgājoties, pārtrauc klusumu.

"Ak, lieliski! Tu esi pamodies. Es uztraucos, ka tu gulēsi mūžīgi."