**Vārds:** Sjūzena Tērnere

**Vecums:** 25

**Dzimšanas vieta:** 402. patversme

**Paaudze:** 8. paaudzes patversmes iemītniece

**Piederība:** Bijusī 402. patversmes iedzīvotāja; Tukšumu klejotāja

Sjūzena Tērnere piedzima zem zemes, 402. patversmē, tāpat kā pirms viņas bija piedzimuši viņas vecāki un vecvecāki. Viņa ir astotās paaudzes patversmes iemītniece, kas nozīmē, ka ārējā pasaule viņai vienmēr bija nekas vairāk kā stāstu, brīdinājumu un izbalējušu attēlu kopums.

Lielāko daļu savas bērnības Sjūzenai nebija liela iemesla apšaubīt šo dzīvi.

402. patversme nebija paradīze, bet tā bija mājas. Viņa pazina katru koridori, katru apkopes lūku, katru ventilācijas sistēmas dūkoņu. Viņa pazina to cilvēku sejas, kuri strādāja kopā ar viņas vecākiem, un to ģimeņu vārdus, kuri bija nodoti no paaudzes paaudzē. Tāpat kā visi pārējie, viņa uzauga, ticēdama, ka patversme galu galā kļūs par vietu, kur viņa novecos un mirs.

Tad, tieši tad, kad Sjūzena sasniedza pilngadību, viss mainījās.

Pārraugs, kurš bija pārvaldījis 402. patversmi gadiem ilgi, tika atcelts un aizstāts ar jaunu vīrieti, kura filozofija bija vienkārša: **kārtība par katru cenu.**

Jaunais Pārraugs pakāpeniski pārvērta patversmi diktatūrā. Noteikumi vairojās. Personīgās brīvības pazuda. Nelieli pārkāpumi kļuva par nopietniem nodarījumiem, un domstarpības tika uzskatītas par draudu visai kopienai. Drošības virsnieki sāka patrulēt dzīvojamos līmeņos, un cilvēki iemācījās būt uzmanīgi par to, ko viņi saka un kam viņi to saka.

Sjūzena vēroja, kā vieta, ko viņa visu savu mūžu bija saukusi par mājām, kļūst gandrīz neatpazīstama.

Sākumā viņa centās neturēt galvu augšā.

Bet Sjūzena nekad nebija bijusi īpaši laba, pieņemot lietas tikai tāpēc, ka kāds viņai lika. Jo vairāk Pārraugs kļuva represīvs, jo vairāk viņa sāka klusībā apšaubīt viņa autoritāti. Galu galā viņa vairs nebija viena. Starp iedzīvotājiem sāka notikt slepenas sarunas. Cilvēki, kuri kādreiz baidījās sūdzēties, tagad bija atklāti dusmīgi.

Patversme beidzot sasniedza savu lūzuma punktu.

Sadursme starp iedzīvotājiem un drošības spēkiem pārauga pilna mēroga dumpī. Rūpīgi kontrolētā 402. patversmes sabiedrība izvirda haosā, kad iedzīvotāji cīnījās pret Pārrauga spēkiem.

Sjūzenai un saujiņai citu disidentu dumpis sniedza kaut ko tādu, ko viņi nekad nebija uzskatījuši par iespējamu:

**Izeju.**

Viņiem nebija ne jausmas, kas gaidīja aiz patversmes durvīm. Viņi bija audzināti ticēt, ka ārējā pasaule ir bīstama, apstarota un pilna nāves. Bet palikšana nozīmēja dzīvi Pārrauga varā — vai gaidīšanu, līdz nākamā paaudze to pārmantos.

Tāpēc Sjūzena izdarīja savu izvēli.

Kamēr patversme nogrima haosā, Sjūzena un pārējie izslīdēja no kaujas un devās uz izeju. Katrs trauksmes signāls, šāviens un kliedziens deva viņiem vēl dažas sekundes, lai pazustu.

Tad patversmes durvis atvērās.

Pirmo reizi savā dzīvē Sjūzena izgāja ārā.

Pasaule aiz 402. patversmes nebija nemaz tāda, kādu viņu bija mācījuši baidīties.

Tā bija sliktāka.

Tukšums bija plašs, salauzts un neparedzams. Tur bija drupas, kur kādreiz bija stāvējušas pilsētas, radības, kurām nebija vietas nevienā dabiskā pasaulē, laupītāji, kuri uzskatīja svešiniekus par medījumu, un civilizācijas paliekas, kas cīnījās par izdzīvošanu.

Bet bija arī kaut kas cits.

Brīvība.

Pirmo reizi Sjūzena varēja izlemt, kurp viņa iet, kam viņa uzticas un par kādu cilvēku viņa vēlas kļūt.

Pāreja nav bijusi viegla. Sjūzenas patversmes audzināšana viņu bija atstājusi bēdīgi nesagatavotu Tukšuma realitātei. Viņa saprot datorus, mašīnas, patversmes sistēmas un ļoti strukturēto dzīvi, kurā viņa tika audzināta, bet ir neskaitāmas lietas par ārējo pasauli, kas viņai bija jāiemācās grūtā ceļā.

Viņu joprojām aizrauj pasaule aiz patversmes. Īpaši viņas uzmanību piesaista vecā tehnoloģija, un viņa nēsā pie rokas portatīvo datoru, kas ir kļuvis gan par praktisku rīku, gan mierinošu atgādinājumu par to, no kurienes viņa nāk.

Sjūzena līdzi nes arī 402. patversmes psiholoģiskās rētas.

Viņa vairs akli neuzticas autoritātei.

Ja kas, tad vārds *Pārraugs* vien ir pietiekams, lai viņu nekavējoties satrauktu.

Tomēr, neskatoties uz visu, Sjūzena nav kļuvusi ciniska. Viņai joprojām piemīt kāda cilvēka zinātkāre un optimisms, kurš divdesmit piecus gadus bija ticējis, ka pasaule sastāv no vienas mazas kopienas — un pēkšņi atklājis, ka pasaule ir milzīga.

Viņa nezina, kur beigsies viņas stāsts.

Taču pirmo reizi **viņa var izlemt, kurp tas virzās.**