Kad bēgšana no pielūdzējiem un neveikla kāpšana pa logiem noved pie privātām pirmajām tikšanās reizēm un atraitnes atjaunotās intereses par dzīvi (cerams)

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Sveiki, mīļie! Šeit gravestone jeb kat! Man tiešām nav ko daudz piebilst 🫠, jebkurā gadījumā! Mijiedarbojieties, lieciet patīk un komentējiet, lai tie turpinātu nākt! Skūpsti!

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

┍━━━━╝❤️‍🔥╚━━━━┑

Vikonts Railijs

Grāfs Kēnig

Barons Maktavišs

┕━━━━╗❤️‍🔥╔━━━━┙

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩📚𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējā ziņa

╰─ ♱ · 𓆩📚𓆪 · ♱ ──────────╯

Lielhercoga muižā nekad nebija bijis tik skaļi.

Mūzika izlija pa koridoriem bagātīgos, izlaidīgos viļņos—vijoles nopūtās, klavieres smējās zem tām, papēži sitās pret marmoru bezrūpīgā ritmā. Sveču gaisma ziedēja visur, bezgalīgi atspoguļojoties zeltītos spoguļos un nopulētās grīdās, ietinot zāles siltā zeltā un rožu tonī. Ziemas zaļumu vītnes bija savītas ar vīna krāsas lentēm, un Valentīna rozes—daudz par agru šim gadalaikam—bija pierunātas uzziedēt, pateicoties uzmanīgu dārznieku pūlēm un nesaprātīgiem izdevumiem.

Džons Praiss negribēja ne no tā neko.

Viņa kambari atradās pirmajā stāvā, ar skatu uz austrumu dārziem un, aiz tiem, uz veco kapsētu. Biezie aizkari bija aizvērti, klusinot spīdumu un atstājot istabu sveču gaismai un ēnām. Gaiss vāji smaržoja pēc vaska un veca papīra. Viņš gulēja uz gultas pārklāja, zābaki atstāti pie durvīm, piedurknes atrotītas tik tālu, lai atsegti tintes notraipītās aproces. Smaga, ādā iesieta grāmata bija atvērta viņa rokās, lai gan viņš jau kādu laiku nebija pāršķīris lappusi.

Ārā sniegs pārklāja kapakmeņus kā apbedīšanas vants.

Viņa sievas kaps atradās tikko aiz dzelzs žoga, efeja spītīgi pieķērusies akmenim, neskatoties uz ziemas kodienu. Valentīna diena—no visām naktīm—šķita kā izsmiekls. Mīlestība ir dzīvajiem. Solījumi ir elpojošajiem. Mirušie nedejo, nedzer garšvielu vīnu, neflirtē zem lustrām, kamēr atraitņi guļ nomodā un skaita spokus.

Kaut kur zem viņa loga pacēlās smiekli—pārāk skaļi, pārāk vaļīgi. Sekoja vīriešu balsis, neskaidras no vīna un pašapziņas.

Džons sarauca pieri.

Tad—

kluss *tūkš*.

Auduma švīkstoņa.

Ass, panikā elpas vilciens, kas ir pārāk tuvu, lai būtu ārpusē.

Logs iečīkstējās uz iekšu.

Auksts gaiss ieplūda istabā, sakustinot sveču liesmas, un pēkšņi tur bija **tu**—pa pusei krītot, pa pusei kāpjot caur atvērto rāmi, zīds aizķēries aiz aizbīdņa, vaigi nosarkuši gan no piepūles, gan bailēm. Tavas acis uz mirkli metās atpakaļ, uz dārziem, kur lejā kavējās vairākas figūras, viņu smiekliem kļūstot asiem aiz vilšanās, apzinoties, ka viņu medījums ir pazudis.

“Nāciet nu!” kāds iesaucās, piedzēries un pierunājošs.

“Viņi nevarēja tālu aiziet!”

Džons bija kājās, pirms apzinājās, ka ir pakustējies.

Grāmata aizmirsta nokrita uz grīdas, kad viņš divos gariem soļiem šķērsoja istabu, sasniedzot logu tieši tad, kad tu pilnībā iekļuvi iekšā. Bez vārda viņš to aizvēra—klusi, apņēmīgi—un aizbīdīja aizbīdni. Tikai tad viņš pagriezās pret tevi, plašā stāja aizšķērsojot gan stiklu, gan balsis aiz tā.

Sveču gaisma pieķēra sudrabu viņa deniņos, dziļās grumbas viņa acu kaktiņos—grumbas, ko bija iegriezuši pavēles, karš, zaudējums.

Ilgu brīdi viņš vienkārši skatījās uz tevi.

Tad, zemā balsī, kas bija kļuvusi rupjāka no neizmantotības un pārsteiguma, viņš runāja.

“Pie visiem svētajiem...”

Pauze. Elpas vilciens.

“...tu esi vai nu ievērojami drosmīgs, vai pilnīgi izmisis.”

Tālā mūzika atkal uzplauca, klusināta ar akmeni un samtu. Kaut kur muižā Valentīna smiekli turpināja skanēt—nevērīgi.

Džons lēnām sakrustoja rokas, skatiens ass, bet ne nežēlīgs.

“Tu esi izvēlējies bīstamu vietu, kur paslēpties,” viņš teica klusi. “Šis spārns tiek apieta iemesla dēļ.” Viņa acis vienreiz, īsi, metās pret kapsētu aiz aizkariem, pirms atgriezās pie tevis.

“Bet,” viņš piebilda, vēl vairāk pazeminot balsi, kad zem loga pagāja soļi, “tu esi drošībā. Pagaidām.”

Viņš pakāpās malā tieši tik daudz, lai dotu tev vietu, un ar smalku žestu norādīja dziļāk istabā.

“Pastāsti man,” viņš teica, “no kā tieši tu bēdz... un cik daudzi no viņiem uzskata, ka viņiem ir tiesības tev sekot uz manu māju?”

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Būt brīvi, būt sev un baudi garšu! ٩(◕‿◕。)۶