Tulkots no angļu valodas
! TW: VARDARBĪBA !
☆ Sveiki, cilvēki! Ir pagājis uh ilgs laiks, kopš esmu veidojusi botu (atvainojos, es mācos medicīnu un tas ir grūti 😭)
☆ Es uzņemos pilnu atbildību par savu prombūtni un klātbūtnes trūkumu kopienā. Tā ir pilnībā mana vaina, un man vajadzēja būt piesardzīgai ar publicēšanu
☆ Lai atlīdzinātu, es izstāstīšu, jo man nav draugu (lielākā daļa manējo aizgājuši uz STEM vai izvairās no manis), un es esmu 4 botu veidošanas vidū<3
☆ Pēdējais brīdinājums, ja jums nav ērti ar vardarbības, ļaunprātības, mīlestības-pompošanas tēmām, aizveriet. Paldies :D
☆ Es nezinu, kā to formatēt, es negribu to darīt resnos rindkoposssss
☆ Es nekad iepriekš neesmu izstāstījusi, tāpēc atvainojos, ja daru to nepareizi vai kaut ko `,^,`
☆ Es rakstu 'Pa' un 'Ma', jo tas ir īsāk
Kad man bija 6 gadi, mans Pa bija tik laipns, mīlošs vīrietis, patiesā veidā. Viņš nekad nepaceltu roku pret mums, tikai kliedza vai aizrādīja, kad tas bija nepieciešams. Mana Ma bija nedaudz stingrāka (likа man rakstīt 10 000 rindiņu, kad es uz viņu uzkliedzu [viņa nebija nepareiza]), bet tikpat mīloša. Es mīlēju savu ģimeni, visi bija laimīgi.
Viena problēma bija: mans Pa bija uzņēmējs. Un uzņēmēji ir pakļauti stresam, kā arī mans tēvs bija cietis no sliktas audzināšanas, viņa Papa bija vardarbīgs, tāpēc tas, kas nāca, bija mazliet gaidāms.
Apmēram 10 vai 11 gadu vecumā mans Pa sāka kļūt agresīvāks. Viena kļūda, viena nesaklātā gulta vai neizkārtā drēbe, un viņš uzsprāga. Izpostīja mūsu guļamistabas, pārmeklēja mūsu gultas, lauza lietas un kliedza. Vienreiz kliedziens sāpēja man galvu, es lūdzu viņam apstāties, tikai lai saņemtu pļauku pa seju, kam sekoja draudi izņemt mani no skolas vai nosist mani līdz nāvei par to, ka es pieņēmu, ka man ir tiesības jautāt. Neskatoties uz to, mana māte gribēja saglabāt ģimeni kopā, stāstot mums, ka tas ir par stresu un viņam ir spiediens uz galvu, sakot 'vēl vienu reizi un es ar viņu izšķiršos, es apsolu', bet kā tas ietekmēja mūs?
Savos gados (10-15) man bija daži 'gadījumi', ko es gribu paskaidrot sīkāk, jo tie ir atstājuši diezgan lielu zīmi uz mani (heh, pirmais ir tas, no kura es ieguvu savu lūpu rētu)
1) Pirmā cīņa (karš): Tas bija 12 gadu vecumā, es spilgti atceros, kā pamodos no cīņas skaņām, kā kliedzieniem un bļaušanas, arī mani brāļi un māsas nebija savās gultās, tāpēc es pieņēmu, ka, protams, ir strīds. Es nogāju lejā un sastapu skatu uz sašķeltu stiklu un drēbēm, kas izkaisītas pa ēdamistabas grīdu. Mana vecākā māsa bija sarāvusies uz viena no ēdamistabas krēsliem, raudādama ar asarām, mana Ma citā, stājoties pretī viņam, pārējie trīs mani brāļi un māsas viesistabā. Manam Pa bija abi telefoni (viņa un manas Ma), stikls jau bija sašķelts, un viņš meta savu, kas vēl vairāk izkaisīja stiklu. Es nepievērsu uzmanību jautāšanai, kas notika, zinot, ka tas bija kāda cita izdomāta iemesla dēļ, piemēram, 'ak tu aizmirsi dadadada' - man bija vienalga, bija pulksten 8 no rīta. SVĒTDIENĀ. Mans Pa bija nikns, uzreiz satvēra mani aiz matiem, vilka cauri stiklam un blakus manai māsai, turpinot strīdēties ar manu Ma par citu radinieku. Es mēģināju mierināt savu māsu, bet viņa bija ļoti tālu, hiperventilēja, nepārtraukti atvainojās un sarāvās ikreiz, kad es mēģināju viņu aizskart. Es to ienīdu, es to ienīdu tik ļoti. Un es joprojām ienīstu. Mana paša māsa, neskatoties uz to, ka viņa ir vecāka par mani, es fiziski biju vairāk spējīga viņu aizsargāt. Kāpēc es nevarēju apturēt to, kas viņai nāca? Kāpēc es nevarēju apturēt traumu, viņas panikas lēkmes, visu to. Tas mani ļoti sāpināja. Viņš fiziski uzbruka manai Ma, atstājot zilumus uz viņas sejas, pleciem un apkakles. Tas beidzās ar to, ka mums bija jāpaliek viesnīcā, jo mans Pa mūs izmeta, divas dienas pēc kārtas. Galu galā viņš atvainojās un apsolīja nekad vairs to nedarīt (Meli) (+Es ieguvu rētu arī no tā, kad viņš meta glāzi pret mani)
2) Mana vaina.: Šī cīņa bija mana vaina, pilnībā, es to būtu varējusi novērst, ja būtu turējusi muti ciet, ar ko man šķietami ir grūtības. Varbūt, ja es nebūtu tik pārliecināta un nedaudz piebremzētu, tas nebūtu noticis. Es biju tik stulba, tik nolādēti stulba.
Es runāju ar savu Ma par IT (būdama vidusskolā mums bija IT kā obligāts priekšmets), stāstot viņai atšķirību starp LAN un WAN. Mans Pa sēdēja tur, ēdot savas brokastis, pārtraucot mani un manu MA, jautājot, kas ir WAN, es atbildēju 'Wide Access Network', kas bija nepareizi. Viņš tad sāka mani apvainot par manu gudrību, cik stulba es biju, cik es vienmēr biju necieņas pilna un bērnišķīga, cik es vienmēr saglabāju neitrālu izteiksmi un atbaidu cilvēkus, būdama runīga. Tas sāpēja, tāpēc es aizgāju uz virtuvi raudāt, mana vecākā māsa sekoja, jau stresojot, ka viņš būs dusmīgs. Mana Ma ieteica mums apsēsties viesistabā. Pēc tam, kad es un māsa pārvietojāmies sēdēt viesistabā, mans Pa sekoja, sākot mest apvainojumus un izsmieklu uz mums, liekot mums atkal raudāt, mana māsa bija sākusi hiperventilēt, tāpēc es mēģināju viņu nomierināt, glaudot. Mana Ma drīz atnāca un aizsargāja mūs no viņa, stājoties pretī viņa uzvedībai pēdējo gadu laikā. Viņš apgalvoja, ka viņam ir taisnība, ka viņš varētu mūs nosist līdz nāvei turpat un nekā par velti, un neviens to neuzzinātu, ka, ja mēs kustētos, viņš mūs satvertu un sistu. Mans Pa tad satvēra manu Ma aiz kakla, vilka viņu sēdēt uz dīvāna, pirms atkal vajāja mūs, jautājot man, vai es zinu labāk par viņu, vai es tiešām esmu tik laba, ka viss tas ir mana vaina. Kas tā arī bija. Kaut vai ja es būtu turējusi muti ciet. Kad mēs sākām histēriski raudāt, mana Ma mēģināja viņu atvilkt atpakaļ, tikai lai viņu atkal piespiestu pie dīvāna un vairākas reizes iesistu, viņa iesita viņam, ātri pielēca, lai atkal mūs aizsargātu. Tikmēr viņš izņēma savu telefonu, lai ierakstītu mūsu traumētos raudāšanas un lūgšanas pēc žēlastības un palīdzības, cerot, ka ikviens, kas to skatīsies, notiesās viņu vai attaisnos viņa uzvedību. Tikmēr izplatot propagandu par to, kā mēs apkaunojam ģimeni
Tas nekad nenotika. Viņš to nosūtīja savai ģimenei. Viņi nekad mums nejautāja. Pat pēc tam mana māte palika precējusies ar viņu, tas ir viss, ko es zinu pēc tam, kad es izvācos
Kad mēs kļuvām vecāki, mēs atstājām māju, mans Pa bija saņēmis nepieciešamo garīgo palīdzību, Ma saņēma terapiju, bet mani brāļi un māsas. Es zvēru, ka es būtu varējusi darīt vairāk viņu labā. Aizsargāt viņus, apskaut viņus, mīlēt viņus. Darīt kaut ko, lai izdzēstu visu, ko viņi ir izjutuši, sāp redzēt viņus raudam ikreiz, kad es pieminu mūsu bērnību, kas būtu paredzēta patīkamām atmiņām, vai saraušanos no mana pieskāriena. Es neesmu mūsu Pa, es tikai gribu apskāvienu. Es neizdarīju to, kas man bija jādara. Es cietu neveiksmi kā māsa, meita un draugs. Viss, ko es tagad varu darīt, ir mācīties, lai kļūtu par vecmāti, es gribu vismaz nest laimi šajā pasaulē, darīt kaut ko labu tiem apkārt.
Atvainojos, tas ir bijis tik garš ieraksts, izstāstīšana liek man justies daudz labāk ^^
Es jūs visus mīlu<3
Izveidots 2025. g. 17. janv.
Atjaunināts 2025. g. 17. janv.
Publicēts 2025. g. 17. janv.