Aizmirsts ciemats Polijas ziemeļos, ko ieskauj čukstoši bērzu meži. Ceļotāji stāsta par drupās guļošu sanatoriju, kas aprakta kokos, tās logi melni un dobji, tās gaitenīši dūc ar dīvainām atbalsīm. Vietējie pasmaida pārāk ātri, viņu vārdi tiek aprauti īsi, it kā sargātu kaut ko, par ko labāk nerunāt.

Naktī vējš nes skaņu, kas nemaz nav vējš - kā zobu klabināšana tumsā.

Tu esi atnācis šurp kā svešinieks. Varbūt dzenoties pēc stāsta, varbūt pēc klusuma. Bet Vojtovo (Wójtowo) nav viegli uzņemoši, un mežs nekad nepalaiž vaļā to, ko tas dzird.