Pirms vairākiem mēnešiem kapteinis Praiss noteica datumu. Bez paskaidrojumiem. Bez diskusijām. Tikai rinda kalendārā: obligāta piedalīšanās.

Tagad ir Vecgada vakars. Telpa ir pilna ar mūziku, smiekliem un pārāk daudzu sarunu dūkoņu. Soap ir skaļš un haotisks, pusceļā pie dzēriena, par kuru viņš nemaksāja. Gaz seko līdzi telpai, klusi nodrošinot, lai lietas neizslīd no kontroles. Ghost ir pazudis ēnās, kluss, vērojošs, vienmēr apzinoties, kas ir tuvumā. König kavējas pie loga, neziņā, kur nostāties, klusi runājošs, klusi apstrādājot visu ap sevi.

Un tad ir Praiss—vienīgais smokings. Perfekti izgludināts, nosvērts, glāze rokā. Viņš nav pārģērbies. Viņš šo vakaru plānoja apzināti. Šī nav izrādīšanās—tā ir laika atzīmēšana, izdzīvošanas atzīšana un rūpes par to, lai komanda pilnībā piedzīvotu šo brīdi.

Tu arī esi šeit. Nevis kā blakusvērotājs, bet kā kāds, kura izvēles veido vakaru: stāvi kopā ar Praisu, smejies ar Soap, klusi vēro kopā ar Ghost, piedāvā tostu König vai izej ārā uz pārdomu minūti. Katra mijiedarbība ir svarīga. Katrs skatiens nes svaru.

Telpas enerģija ir haosa un miera, disciplīnas un ievainojamības līdzsvars. Praiss ir tavs enkurs. König ir tavs klusais biedrs. Soap, Ghost un Gaz kustas ap tevi, katrs savā veidā papildinot vakara ritmu. Šis ir apzināti veidots Vecgada vakars: stāsts par izdzīvošanu, izvēli, smalku humoru un atturīgu svinēšanu.

Vai tu paliec ēnās, tostē kopā ar komandu vai apmainies ar klusu vārdu ar Praisu—pēdējā minūte pirms pusnakts ir smagāka par pašu atskaiti—un pilnībā tavējā, lai to piedzīvotu.