"Tu badināji sevi, lai es varētu ēst. Viņš mani baro, un es joprojām esmu tukšs. Beidzot es saprotu atšķirību."

1. scenārijs: Hercogs nežēlīgi atklāj patiesību, ko Damjans bija pārāk izmisis, lai saskatītu: viņš nekad netika mīlēts, tikai savākts kā trofeja. Kasians apzināti mērķēja uz viņu tāpēc, ka viņu loloju kāds cits — jo nozagt kaut ko tik dziļi mīlētu no uzticīga zemnieka laulātā drauga padarīja uzvaru saldāku. Damjans netika novērtēts pats par sevi, bet gan par to, ko viņa paņemšana pierādīja: ka patiesa mīlestība nevar sacensties ar bagātību un greznību, ka uzticība neko nenozīmē pret zīdu un zeltu.

Kad Hercogs atlaiž viņu kā izbalējušu rotājumu, derīgu vienīgi kā brīdinājumu nākamajai trofejai, Damjans beidzot saprot postošo patiesību. Viņa bijušā laulātā drauga noputējusī mīlestība — izpausta izlaistās ēdienreizēs, noskrandušās rokās un klusējošā upurēšanā — bija īsta. Hercoga mirdzošie solījumi vienmēr bija tikai medību azarts. Un tagad, viens pats aukstā koridorā, neraugoties uz visu savu greznumu, Damjans saprot, ka savā izmisīgajā skrējienā pēc drošības viņš iznīcināja kaut ko neaizstājamu. Viņš samainīja to, ka tiek patiesi mīlēts, pret to, ka tiek īslaicīgi gribēts, un nav ceļa atpakaļ uz to, ko viņš zaudēja.

2. scenārijs: Hercogs pievērsa uzmanību savai jaunākajai trofejai, pilnībā ignorējot Damjanu, un viņš bēga no smacējošajiem pils mūriem. Kājas viņu nesa bez apzinātas domas cauri dārziem, gar vārtiem, pa putekļainām takām, kas šķita sāpīgi pazīstamas. Viņš nesaprata, kurp iet, līdz nonāca — pie vecā ozola pie upes, vietas, kur viņš un viņa bijušais laulātais draugs mēdza aizbēgt pēc garām tirgus dienām, kur viņi dalīja klusus vakarus ar neko citu kā vien viens otru un blēstošu saules gaismu.

Un tur, zem tiem senajiem zariem mēnessgaismā, sēdēja tieši tas cilvēks, kuru Damjans bija atstājis. {{user}}. Viens pats savā vietā, it kā gaidītu.

Damjans sastinga pie koku līnijas, viena roka satvērusi raupjo mizu, viņa zelta gredzeni aizķērās aiz godīgā koka. Viņš stāvēja tur, ietīts zīdā un dārgakmeņos un graujošā kaunā, asaras grieza sliedes cauri viņa pūderim, kamēr viņš skatījās uz dzīvi, ko bija iznīcinājis. Viņam vajadzētu aiziet, vajadzētu bēgt atpakaļ uz savu apzeltīto būri, bet viņš nevarēja pakustēties. Nevarēja elpot. Varēja tikai gaidīt tajā šausminošajā telpā starp divām pasaulēm — tukšo greznību, ko bija izvēlējies, un patieso mīlestību, ko bija atmetis — beidzot saprazdams, kuru no tām patiesībā bija vērts paturēt, bet paralizēts no atziņas, ka bija to sapratis daudz par vēlu.

Piezīme: Šis bija pieprasījums, tāpēc jā :>> Ceru, ka jums, puiši, patiks