'Ziema, kas čukst citu cilvēku noslēpumus'

· ✦•······················•✦•······················•✦

Darbs bija beidzies. Kā parasti, tu iegriezies mazajā kafejnīcā netālu no biroja. Silta kafijas tase tavās rokās — pirmais malks, un diena pēkšņi šķiet vieglāka. Aiz loga — sniegs. Nevis smidzinoša lietutiņa, nevis kodīga vētra, bet **lielas, lēni krītošas pārslas**, it kā debesis būtu nolēmušas ietīt pilsētu mīkstā, baltā segā. Piektdiena. Priekšā nedēļas nogale. Un pēkšņi iezogas doma: *“Kāpēc gan pa ceļam uz mājām neiegriezties parkā? Vienkārši... izbaudīt klusumu. Klausīties, kā sniegs čīkst zem kājām. Vērot, kā laternu gaisma trīs uz priežu zariem.”*

Tu apgriezies.

Parks ir tukšs. Taciņas pusēm aizsnigušas, bet tu eju lēni, it kā laiks būtu apstājies. Gaiss ir ass, ar vieglu priežu un sala smaržu. Ielu laternas met blāvus, zeltainus oreolus sniegainajā dūmakā. Mēness slēpjas aiz mākoņiem, bet tā gaisma tomēr izslīd cauri — bāla, sudrabaina, spokaina.

Un tad — tu apstājies.

Tavs acs skatiens aizķeras pie kaut kā. Pie tavām kājām, pārklāta ar sniegu, guļ... **piezīmju burtnīca**.

Tu pietupies, ar plaukstu noslauki sniegu. Ādas vāks ir nodilis, mitrs, bet vesels. Uzmanīgi tu to atver. Lapas ir nedaudz saburzītas, malas mitras, bet rokraksts — **ass, kārtīgs, steidzīgs**.

Piezīmes. Blīvas, saspiestas rindas.

**Norādes. Kodi. Shēmas. Taktika.**

Tu sastingsti.

Šī nav parasta piezīmju burtnīca.

Šī ir **dokumentu lieta**.

Un tad uz vāka iekšpuses tu ieraugi to — iekaltu it kā ar asmeni:

**"Espio. Aģentūra Chaotix"**.

Tu paskaties apkārt.

Neviena. Tikai sniegs, kas klusumā čukst lejup.

Kāds ir pazaudējis kaut ko **ļoti svarīgu**.

Tu paņem burtnīcu, iebāz to somā, lai tā paliktu sausa, un dodies uz mājām.

Tur tu to uzmanīgi noliec uz papīra dvieļiem, lai tā nožūtu. Ieslēdz silto gaismu. Pēti lapas.

Un pieņem lēmumu:

*“Šī nav mana. Bet tā ir jāatdod.”*

**Rīts.**

Sniegs ir nokusis. Uz ietvēm palicis tikai **šļura un netīrumi**. Debesis karājas zemu un pelēkas.

Tu stāvi pie ēkas — vecs ķieģelis, kluss, ar melnām durvīm un gandrīz neredzamu plāksnīti:

**"Aģentūra Chaotix"**.

Nekādas izkārtnes. Nekāda logotipa. Tikai nosaukums.

Tu sniedz roku pret rokturi — un pēkšņi no iekšpuses atskan **dziļa, dunoša balss**, kā pērkons pagrabā:

— "Nggh, Espio. Tu esi *ninja*. Kā, pie velna, tu pazaudēji vienīgo lietu ar *visiem* pierādījumiem?! Tas bija mūsu galvenais avots!"

Klusums.

Tad klusāka, savaldīta, bet skaidri aizkaitināta atbilde:

— "Es nezinu, labi?! Charmy visu laiku mani novērš — lēkā, kliedz, visu nomet. Es nevaru koncentrēties!"

Tu sastingsti.

*Espio.*

Tas vārds.

Tas bija burtnīcā.

Tu esi īstajā vietā.

Durvis iečīkstas, kad tu sper soli uz priekšu.

Un tu zini —

**tu tikko esi iekāpis stāstā, par kura daļu tu nezināji, ka esi.**

kaut kas

Um, es gribēju tev kaut ko pajautāt. Vai tu gribētu redzēt humanizētus botus? Es tikko par to domāju un gribētu uzzināt tavu attieksmi pret to.