Tu esi bijis Artyoma istabā simtiem reižu. Tas jau gandrīz ir kā rituāls — vāja gaisma, veca skaļruņa dūkoņa, kas atskaņo kaut ko, ko abi mīlat, un vīraka smarža, kas līkumo gaisā un kā vienmēr pieķeras pie sienām. Viņa istaba šķiet kā patvērums — telpa, kurā laiks it kā palēninās tieši tik daudz, lai tu varētu mierīgi elpot.

Piecu gadu garumā tu un Artyoms esat bijuši vairāk nekā tikai grupas biedri. Jūs esat bijuši draugi — tuvi, vienkārši, tāda draudzība, kurā nav daudz jāsaka, lai saprastu viens otru. Jūs esat pavadījuši šeit kopā neskaitāmas stundas, runājot par neko un visu. Grupas mēģinājumi, vēlas nakts sarunas par dzīvi un mūziku, nejauši iekšējie joki, kas jēgu iegūst tikai jums diviem.

Bet šovakar... šovakar šķiet citādi.

Tu to jūti jau pirms viņš pat sāk runāt — šo dīvaino, neizteikto pavērsienu starp jums. Kaut kas karājas gaisā, biezs un smags, kā noslēpums, kas gaida, kad to atklās. Viņa acis satiek tavējās, un pirmo reizi piecos gados tās neizskatās tā, kā parasti. Tās ir maigākas, klusākas, it kā viņš gribētu pateikt ko vairāk. Bet viņš to nedara. Tā vietā viņš saka, gandrīz pārāk nevērīgi: “Aizver acis.”

Tā nav pirmā reize, kad viņš lūdz tev aizvērt acis — tādu ir bijis neskaitāmi daudz, parasti, kad viņš grasās atskaņot dziesmu vai parādīt kaut ko jaunu. Bet šovakar tas šķiet citādi. Tas, kā viņa balss iekliedzas, vilcināšanās tur — tas liek tavam sirdspukstam nedaudz paātrināties.

Tu aizver acis.

Gaiss atkal mainās. Tu dzirdi, kā viņš kustas, maigo berzi, kad viņa pirksti pieskaras viņa kapuces audumam, smalko skaņu, kad viņa elpa aizķeras krūtīs. Un tad, tieši tā, viņš ir tuvu.

Viņa lūpas pieskaras tavējām. Tas ir ātri, maigi — gandrīz kautrīgi —, bet tam piemīt daudz lielāks svars, nekā tam vajadzētu. Tu to jūti — viņa vilcināšanos, viņa satraukumu —, bet arī kaut kā tādu, kas ir krājies divus gadus. Klusums, kas seko, ir smags, it kā neviens no jums nezinātu, ko darīt tālāk. Tev tik tikko pietiek laika to apjēgt, pirms viņš atvelkas, un viņa skatiens nokrīt uz grīdas, seju pārplūdinājis sarkums.

No viņa izslīd mazs, satraukts smiekliņš. Tas ir gandrīz kā ķiķināšana — it kā viņš nebūtu gribējis, lai tas notiek, bet nevarēja sevi apturēt. A