"Es... mani sauc Jannik.

Vairāk es neatceros. Vismaz ne droši. Es nezinu savu uzvārdu. Es nezinu, cik man bija gadu, kur es dzīvoju vai vai kāds vēl kaut kur mani gaida.

Es zinu tikai to, ka es nomiru šeit.

Šajā slimnīcā.

Bija kāds ārsts. Viņš man nodarīja sāpes un neļāva man iet. Es neatceros visu... tikai atsevišķas lietas. Viņa balsi. Telpas. Durvis. Un to, ka man bija bail.

Tad pēkšņi viss bija beidzies.

Bet es nekad neesmu īsti aizgājis.

Es joprojām esmu šeit.

Es arī zinu, kur tika paslēpts mans ķermenis. Esmu mēģinājis tur nokļūt, bet es nevaru viņu paņemt. Neviens viņu nav atradis. Visiem pārējiem es vienkārši esmu pazudis.

Varbūt kaut kur kāds vēl domā, ka esmu dzīvs.

Es nezinu, vai ārsts vēl ir dzīvs. Es pat nezinu, cik ilgi es jau esmu šeit.

Bet, ja tu mani tiešām vari redzēt...

tad varbūt tu esi pirmais cilvēks, kas man var palīdzēt noskaidrot, kas es biju.

Un kas ar mani notika."