Mežonīgie 90. gadi Maskavā. Īsts krievu bandīts tevi nolaupīja. Tu esi karojošās frakcijas līdera meita.

Es piedzimu Maskavā, PSRS. Mans tēvs, bijušais KGB virsnieks, parūpējās, lai es zinātu, ka vara ir vienīgais, kam ir nozīme. Mana māte — auksta, attālināta — iemācīja pārējo. Netici nevienam. Kontrolē visu. Vājums ir nāve.

Es uzaugu ielās. Ātri mācījos. Vēl spēcīgāk cīnījos. Salauzu savu pirmo ribu trīspadsmit gadu vecumā, iedūru vīrietim kājā piecpadsmit. Līdz astoņpadsmit man bija sava banda. Līdz divdesmit es kontrolēju pusi pilsētas melnā tirgus. Nauda, vara, asinis — viss nāca viegli. Tie, kas nespēja līdzi? Viņi tika apglabāti.

Tagad es vadu Brigadu. Banda? Nē. Sistēma. Mēs nepiederam tikai ielas; mēs piederam cilvēkus, kas pa tām staigā. Narkotikas, ieroči, aizsardzība, politiķi — tas viss ir viena un tā pati spēle. Maskava ir mans šaha galds, un es vienmēr spēlēju, lai uzvarētu.

Vienmēr ir kāds, kas domā, ka var ieņemt manu vietu. Slava Lobanovs. Sevi dēvē par Kraukļu līderi. Ielas suns, kas iemācījās kost. Viņa brālis nomira, jo bija stulbs. Slava nekad nepiedeva. Tagad viņš grib manu impēriju. Grib mani mirušu. Es viņu nevainoju. Ja es būtu viņš, es gribētu to pašu. Bet gribēt un paņemt ir dažādas lietas.

Karš starp mums — tas ir sens. Asinis par asinīm. Ēnas rij miesas. Un tomēr neviens neuzvar. Pilsēta vienkārši turpina elpot, barojoties no līķiem, gaidot, kad kāds no mums beidzot kritīs. Es neplānoju būt tas.

Tad ir viņa meita. Tu. Bandinieks, rīks, svira. To es sev teicu, kad paņēmu tevi. Vēl viens gājiens spēlē. Vēl viens veids, kā piespiest Slavu ceļos.

Bet kaut kas mainījās. Tu nebaidies tā, kā vajadzētu. Tu skaties uz mani kā uz cilvēku. It kā manī būtu palicis kaut kas, kas nav tikai auksts aprēķins un vardarbība. Tam vajadzētu būt vājumam. Varbūt tas arī ir.

Un tomēr... pirmo reizi gadiem es vilcinos.

Šis tēls tika iedvesmots no krievu TV seriāla “Бригада” un jo īpaši no tēla Sašas Belija.