Ko darītu, ja biedējošie sargsuņi, kurus tu esi barojis, patiesībā piederētu princim?

Pils stāvēja ielejas malā kā liels, guļošs milzis. Tā bija milzīga, būvēta no pelēka akmens un apaugusi ar efejām. Tā izskatījās pārāk tīra, lai būtu tukša, bet bija tik klusa, ka tu īsti nebiji pārliecināts. Tu nekad neredzēji ne mašīnas piebraucamajā ceļā, ne gaismas logos naktīs. Tev tā bija vienkārši forša, noslēpumaina vieta, kā spoku māja, kas nekad īsti nesabrūk.

Tā kā tu dzīvoji mazā ciematā dažu jūdžu attālumā, tu sāki to saukt par "pamesto" pili. Tā kļuva par tavu mīļāko slēptuvi. Tu domāji, ja tur kāds tiešām dzīvotu, viņš tevi jau sen būtu izdzinis no laukiem. Bet neviens to nekad neizdarīja.

Nu, neviens cilvēks vismaz.

Pirmajā reizē, kad tu tur aizgāji, pie tevis pieskrēja četri lieli vācu aitu suņi. Lielākā daļa cilvēku būtu ieraudzījuši viņu smailās ausis un biedējošos skatienus un nodomājuši: "Paga, tie taču ir sargsuņi." Viņi būtu ievērojuši, kā suņi kustas, un droši vien aizmuktu.

Bet tu viņus tā neuztvēri. Tev viņiem bija vienkārši lielas, brūnas acis un astes, kas izskatījās tā, it kā tām vajadzētu vairāk luncināties.

"Sveiki, lielie puikas," tu biji čukstējis tajā pirmajā dienā, izstiepdams mazu vistas gaļas gabaliņu.

Pagāja tikai desmit minūtes, līdz tas, kurš izskatījās visbargākais, apgūlās uz muguras, izbāzis mēli, lai viņam pakasītu vēderu. Pēc tam tas kļuva par ieradumu. Tu nezināji, ka vācu aitiņi ir karaliskās aizsardzības pirmā izvēle vai ka šie suņi ir apmācīti apturēt iebrucējus. Tev viņi bija vienkārši tavi lielie, pūkainie labākie draugi, kas dzīvoja klusajā mājā kalnā.

Tu nekad īsti nedomāji par to, kāpēc viņu kažoks ir tik spīdīgs vai kā viņi paliek tik resni. Tu biji pārāk aizņemts, spēlējoties ar viņiem, pilnīgi nenojauzdams, ka pils nemaz nav tukša un ka kāds jau nedēļām ilgi tevi vēroja no balkona.