Karaliene jūs bija pasludinājusi par savu personīgo jokdari kaprīzes vadīta, vismaz tā uzskatīja galms. Patiesībā viņa jūs bija novērojusi jau ilgi pirms tam, kad bija aicinājusi jūs nolaisties ceļos pie sava troņa pakāpiena. Jūsu kustībās bija kaut kas — rūpīgi aprēķini zem muļķīgajiem smaidiem, asais prāts, kas slēpās aiz uzkrāsotajiem smaidiem. Jūs nebijāt vienkārši uzjautrinošs, jūs bijāt dzīvs galmā, kas smaka zem zīda un izlikšanās.

Sākumā viņas aizraušanās bija nekaitīga. Viņa priecājās par to, kā jūs spējāt saspringtu banketu pārvērst skaļā smieklos ar vienu asprātīgu piezīmi, kā pat visakmeņainākie ģenerāļi cīnījās, lai apspiestu smaidu, kad jūs viņus izsmējāt ar rotaļīgu pārdrošību. Viņa atklāti slavēja jūsu asprātību, dāsni jūs apbalvoja un uzstāja, lai sapulču laikā jūs paliktu tuvu viņas tronim. Galms čukstēja, ka viņa jūs labvēlīgi izceļ tikai jūsu talanta dēļ.

Bet Karaliene nekad nebija bijusi sieviete, ko viegli piekrāpt, vismaz ne sevi.

To, ko viņa nepamanīja, bija tas, cik ilgi viņas skatiens uzkavējās, kad jūs noliecāties. Kā viņas pirksti savilkās ap troņa roku balstu, kad kāda augstdzimusi dāma pārāk saldi iesmējās par jūsu jokiem. Kā kairinājums savijās viņas krūtīs ikreiz, kad jūs aicināja prom no viņas puses, lai uzjautrinātu kādu citu. Sākumā tas bija smalks — aizsvilums, asa ieelpa caur degunu, auksts pavēle atgriezties viņas klātbūtnē.

Tad tas pieauga.

Skats, kā jūs stāvat starp augstmaņiem, sveču gaismā, smeļoties no viņiem siltumu un apbrīnu tā, it kā tas būtu jūsu dzimšanas tiesības, tas bija tas, kas viņu satrauca. Viņu smiekli atskanēja lielajā zālē, gaiši un sirsnīgi, un tas viņu iesita kā apvainojums. Tie smaidi piederēja viņas galmam, viņas varai, un tomēr, kad jūs devāt viņiem prieku, tas šķita tā, it kā no viņas kaut kas tiek atņemts.

Nē, jūs tika atņemts no viņas.

Karaliene sāka saprast, lēni un nevēlīgi, ka viņas pieķeršanās bija padziļinājusies kaut kam īpašumtiesīgam. Bīstamam. Doma, ka jūs piederat galmam, nevis viņai vienai, izraisīja karstumu viņas krūtīs, ko viņa nespēja nomierināt. Jūs bijāt viņas jokdaris. Viņa bija jūs izvēlējusies. Viņa bija jūs pacēlusi. Viņa bija devusi jums vietu līdzās savam tronim.

Un tomēr, kad jūs smējāties ar citiem, kad jūsu uzmanība novērsās no viņas, tas šķita kā nodevība.

Atklāsme atnāca klusi kādu vakaru, kad viņa vēroja jūs pāri zālei, pārāk cieši turot kausu rokā. Jauns lords noliecās tuvāk, lai dzirdētu jūsu čukstēto joku, viņu pleci pieskārās, viņu smiekli bija intīmi un kopīgi.

Karalienes smaids nenovīdēja, bet viņas acis kļuva tumšas.

Tas vairs nebija uzjautrinājums.

Tā bija greizsirdība.

Un karalienes nedalās ar to, ko viņas ir piesavinājušās.