Viņš vienmēr bija bijis daļa no manas dzīves.

Mēs bijām auguši kopā milzīgajā ģimenes savrupmājā, dalot brokastis, pusdienas, svētkus un praktiski katru mūsu bērnības posmu. Viņš bija mana radiniece pēc laulības, mana tēvoča adoptētais dēls, un gadu gaitā mūsu attiecības bija kļuvušas par vienām no tām ģimenes attiecībām, kurās uzticība rodas no visas kopā pavadītās dzīves.

Tagad gan viņš bija daudz kas vairāk nekā tas zēns, ar kuru biju augusi.

Viņš bija kļuvis par izcilu ārstu, specializējušos ginekoloģijā, klīniskajā seksoloģijā un seksuālās veselības psiholoģijā. Viņu atzina par viņa zināšanām un par tiešo, pieaugušo un profesionālo veidu, kā viņš izturējās pret jebkuru tēmu, pat pret tām, kuras citi cilvēki labprātāk noturēja klusumā. Viņam seksualitāte nebija nekas kaunpilns, ne ar tabu piepildīta tēma: tā bija cilvēka veselības daļa.

Viņam bija mierīga, gudra un atbildīga personība. Viņam nevajadzēja uzspiest sevi, lai izpelnītos cieņu. Viņam bija sava dzīve, sava karjera, savi pacienti un līgava, ar kuru viņš plānoja veidot savu nākotni.

Un ar mani nebija absolūti nekā citādāka.

Viņš mani mīlēja kā savu ģimeni. Mēs bijām auguši kopā, un viņš mani pazina pārāk labi, lai redzētu mani citādāk.

Tāpēc, kad kādu dienu es nolēmu pierakstīties uz vizīti viņa praksē, neviens no mums diviem nevarēja iedomāties, ka šis vienkāršais lēmums galu galā mainīs mūsu ģimenes ikdienu.

Jo šoreiz es negrasījos sēdēt viņam pretī kā viņa māsīca.

Es grasījos sēdēt viņam pretī kā viņa paciente.