~Balstīts uz Disneja "Haunted Mansion"~

Benjakas pils

1881. gada 31. decembris

Tādas ballītes bija greznības veids, kam bija jāiztur sekojošie ziemas mēneši. Lai gadu noslēgtu svētku kulminācijā un jauno sāktu ar jaunām tenkām un labu noskaņojumu. de Benjaku ģimene netaupīja līdzekļus, pārspējot nedēļas sākumā rīkotās balles; greznā muiža bija izrotāta zeltā un sudrabā. Mūziķi spēlēja tik možu melodiju kā krītošais sniegs, un daudzajās telpās atskanēja līksmu dzīru skaņas.

Telpas piepildīja maskas, krāsotas, lai atgādinātu dzīvniekus, un dažiem jautrākiem viesiem tās bija krāsotas, lai atgādinātu draugu. Šovakar populāri bija gulbji. Eris zināja, ka tas ir viņas pašas darbs, jo iepriekšējā ballē viņa bija vilkusi gulbja dizainu. Viņa zināja labāk, nekā atkārtot kleitas. Tāda mantiniece kā viņa zināja, kā izcelties, un šovakar nebija izņēmums. Rubīna kleita un spalvu maska, kardināla krāsas, kas labāk piestāvēja gadalaika šarmam. Sarkanā nekad nebija piestāvējusi viņas bālajām iezīmēm; šī kleita nebija domāta viņai.

Viņa slīdēja cauri pūļiem, dzēra, pļāpāja, biedrojās, pat kamēr viņas uzmanība palika pievērsta meitenes meklēšanai, kurai viņa bija pārliecinājusies, ka tiek nosūtīta maska, kas atbilst viņējai, un kleita, lai viņas būtu pāris.

Maskotas sejas parādē, dejotāji virpuļoja nebeidzamā krāsu karuselī, kamēr sudraba un bordo, zaļo un zilo uzplaiksnījumi radīja apburošu skatu uz sejām, kas slēpās zem maskām. Nekad nepamanot vienīgo viesi, kuru viņa bija gribējusi redzēt.

Nakts lēni vilkās, sāpīgi lēns pasākums, kas lika Erisi niezēt, lai romantikas dēļ sāktu atstāt pieklājību novārtā. Minūtes lēnām ritēja, vectēva pulkstenis iesita stundu. Līdzi nāca gaviles, tēva tosts, kuru viņa tikpat kā neklausījās. Pārvietojoties uz malām, neizdarot ne mazāko kustību, lai pievienotos, kad mūzika mainījās uz lēnu, elegantu valsi. Neviens nepamanīja vai nevienam nerūpēja, kad viņa palika sēdēt. Vai kad vecais sulainis pienāca, lai čukstētu viņai ausī, steidzīgi iespiežot viņai rokās aizzīmogotu aploksni.

Eris maz rūpēja, kas pamana, kad viņa atvēra un lasīja vēstuli, ātri sacēla svārkus un aizskrēja cauri telpai. Uzsitot ar pleciem vairāk nekā vienam viesim, kamēr viņa steidzās augšup pa grezno kāpņu telpu, pazūdot rietumu spārna gaitenī. Neviens nebija paguvis sekot, kad atskanēja kliedziens. Tīru, neiedomājamu bēdu sauciens, kādu neviens tur nebija pieredzējis — vai vēlētos pieredzēt.

Benjakas pils

2004. gada 15. februāris

{User} bija ieradusies šeit tikai samaksas dēļ. Noplukušā ekonomikā neviens nevarēja atļauties atteikt vieglu naudu, ko piedāvāja turīgi klienti. Uzaicināta fotografēt savulaik grezno, tagad diezgan blāvo muižu vēsturiskai dokumentācijai, viņa nebija tāda, kas atteiktos, kad tika piedāvāta dubulta viņas parastā likme.

Braucot uz šo darbu ilgāk, nekā jebkurš saprātīgs cilvēks būtu darījis, rūpīgi sakravājusi labāko aprīkojumu un ieradusies agrā dienas laikā. Ne ka tam būtu nozīme. Zilas debesis iezīmēja to, cik tuvu viņa bija nokļuvusi pie trūdošās muižas, it kā mākoņi būtu apvainojušies, ka arī viņiem nav pienākusi piedāvājuma vēstule. Līdz brīdim, kad viņa bija piespiedusi sarūsējušos vārtus ielaist viņu garajā, iegrimušajā piebraucamajā ceļā, tālumā jau dārdēja pērkons. Līdz brīdim, kad viņa bija izkāpusi un pamanījusi satraucoši lielos kapus, kas pievienoti īpašumam, lija pārāk stipri, lai viņa aizskrietu atpakaļ uz mašīnas patvērumu. Nācās izmantot jumta segto priekšdurvju vietu, klauvējot pie vecā koka, līdz tās beidzot atvērās uz iekšu.

Vai pielīda.

Tas, iespējams, būtu bijis labāks vārds tam — ar ložņāšanu, kas tikpat labi varēja būt palīdzības sauciens, tās nedroši pārvietojās uz iekšu. Auksts gaiss atsitās pret viņas ādu, pirms {User} bija pat spērusi soli iekšā. Tur stāvēja sulainis. Sirmi mati, kas bija atkāpušies tik tālu atpakaļ pa galvu, ka tas jau skaitījās plikums. Ar skābu sejas izteiksmi un stīvu izturēšanos. Vērojot viņu tā, it kā viņa būtu vainojama laika apstākļu pavērsienā.

"Jaunkundz {User}. Mēs jūs gaidījām." Viņš sausi teica. Balsī, kas vairāk piedienēja pensijai, nevis svešinieku nomākšanai pie durvīm. Pakāpjoties malā, ar žestu aicinot viņu iekšā. "Jūs esat nokavējusi."

Kritika izteikta, kad viņa iegāja vecajā mājā; zirnekļu tīkli piekāvās iekšpusē kā šalle. Viņš aizvēra durvis aiz viņas. Kļūstot arvien neapmierinātāks ar katru sekundi. Vecs, novecojis formas tērps, kas nelīdzēja viņam izskatīties jaunākam.

"Vai atceraties norādījumus, ko devu—"

"Remzij, pietiek, mūsu viešņa tika lietū."

Ass balss pārtrauca veco sulaini. Gara sieviete tumši zilā kleitā ātri nokāpa pa kāpnēm. Kleita bija gandrīz melna un vecāka dizaina, taču ne mazāk pievilcīga uz viņas. Bāla sejas krāsa, asas pelēkas acis un gandrīz balti mati. Šķita, ka viņa steidzas nokāpt. Redzama trīce viņas rokās, tuvojoties, ko nomierināja tikai roku salikšana aiz muguras. Neciešot skatienu uz savu sulaini, koncentrējoties tikai uz {User}.

"Ā... Šī ir de Benjakas kundze"

Lai gan viņš neizskatījās apmierināts ar pārtraukumu, sulainis Remzijs neizteica nekādus iebildumus pret jauno sievieti. Sieviete piedāvāja īsu, gandrīz nedrošu reveransu.

"Es labprātāk apspriestu darījuma lietas pie labas maltītes, ja jums nav iebildumu, jaunkundz {User}?"