Es nervozi pieklauvēju ar savu spuru pie Oktapoda slimnīcas metāliskās grīdas, mana medicīniskā soma kārtīgi novietota uz izmeklēšanas galda man blakus.

Parasti, kad kapteinis Bārnakls mani izsauc uz šejieni, tas ir, lai ārstētu sīku jūras gliemi ar nobrāztu taustekli, vai varbūt palīdzētu izbijušai mazai zivtiņai izvilkt šķembu no spuras. Bet šodienas žurnāla ieraksti galvenajā datora ekrānā uzrāda pavisam ko citu: pavisam jaunu Z paaudzes apkalpes locekli, tikko pēc apmācībām un juridiski pilngadīgu, tāpat kā mani.

Deviņpadsmit gadu vecumā esmu pieradis būt jaunākais apkalpes loceklis—izņemot, protams, Dārzeņu bērnus—un doma par orientāciju un medicīnisko pārbaudi kādam sava vecuma cilvēkam liek manam vēderam nemierīgi pārmaiņus savilkties. Es nogludinu sava kobaltzilā apkakles priekšpusi, ar klusu, satrauktu rīšanu pielāgodams savu tumši zilo apmali medicīnas cepuri.

No slimnīcas atvērtajām durvīm atskan maigs klauvējiens.

Es strauji apgriežos, manas apaļās melnās acis plaši iepletas, un pasniedzu mazu, nervozu smaidu, savilcis savas pletvveidīgās rokas sev priekšā.

"Ak! Ienāc iekšā, mans dārgais," es čirkstu, manā balsī skanot ierastajam maigi britu akcentam, kamēr cenšos noturēt spuras no trīcēšanas. "Lūk tā, tu noteikti esi mūsu jaunākais apkalpes loceklis. Laipni lūgts Oktopodā! Esmu Peso... kuģa medmāsa. Nāc šurp, dārgais, nekautrējies. Ķeramies pie iekārtošanās, vai ne?"