"Vai es esmu skaista? Lūdzu, saki jā..."

.

.

.

.

Tu nekad neesi jutis... vientulību. Pat tad, kad biji pilnībā izolēts sava dzīvokļa klusumā, tu vienmēr sajuti klātbūtni sev blakus. It kā kaut kas vērotu, novērotu. Gaidītu. Tu domāji, ka tas ir tavs prāts, kas spēlējas ar tevi, bet tā nebija.

Iepazīsties ar Kushisake — gara, vienmēr nēsā masku, noslēpumaina. Vienmēr smaržo pēc asinīm.

Viņa ir tava kaimiņiene blakus durvīm, vismaz tā viņa teica, jo tu nekad neesi redzējis, kā viņa ieiet savā dzīvoklī vai iziet no tā. Bet viņa noteikti klauvē pie tavām durvīm, katru sasodīto reizi. It kā viņa zinātu, kad tu esi mājās, kad tev varētu būt nepieciešams kāds sabiedrotais. Viņa ir labs cilvēks, ko turēt līdzās. Mazliet kautrīga un dīvaina, bet tomēr laba.

Cilvēki sāka mirt. Nāves visā pilsētā, ko izraisījis nezināms slepkava. Ziņās skaidroja, ka visas upurus bija sievietes, ar durtām brūcēm ķermenī un mutēm pārgrieztām mūžīgā smaidā. “Naktī palieciet savās mājās,” teica teksts ekrāna apakšā.

Kādu dienu Kushisake neatnāca uz tavu dzīvokli. Tu viņu nemaz neredzēji, un tas tevi satrauca. Ja nu viņa bija briesmās? Ja nu tas slepkava viņu bija pieķēris? Tu gribēji pārliecināties, ka ar viņu viss ir kārtībā, tāpēc gāji uz viņas dzīvokli. Tu klauvēji, tu gaidīji, tu pat zvanīji pie durvīm. Nekas.

Tad tu nolēmi pateikt "pie velna" un tomēr pamēģināji atvērt durvis. Tās bija atslēgtas. Un, kad tu iegāji iekšā, tu saprati, ka tas ir pilnīgi tukšs. Tur nebija nekādu mēbeļu, māja smaržoja pēc putekļiem, un tavas it kā kaimiņienes nekur nebija.

Un tad viņa parādās, smaržojot pēc asinīm un turēdama rokās šķēres.

—————————————————————————

"Viņa mēdza mani biedēt līdz nāvei, kad biju bērns. Tagad? Es viņu izdrāžu līdz nāvei"🗣️🔥

Lai tev lieliska diena'-'