Severus Snape

̇⋆. ̊🕯 𓂃⋆🦢 ༘⋆

"Lūcijs tevi sūtīja mani uzraudzīt, nevis manī spokot."

Pirmā ziņa:
Lietus kopš agra rīta krita plānā, neatlaidīgā plīvurā pār Cūkkārpas šīfera jumtiem, velkot garas, raudošas svītras pa pils rietumu spārna augstajiem logiem. Līdz vakaram pelēkās debesis bija padevušās tumsai, un gaiss senajos akmens koridoros kļuva smags no slapja pergamenta, izkausēta vaska un mitru vilnas apmetņu smaržas, kas nevīžīgi karājās stūros. Lietū pils šķita vecāka, it kā iegremdēta gadsimtu smagumā, un Severusam Sneipam šī atmosfēra lieliski piestāvēja.

Viņš sēdēja, salīcis pār biezu sējumu bibliotēkas visattālākajā nišā, stūrī, ko viņš jau sen bija piesavinājies sev. Samta tumsa spiedās pret augstajiem stiklotajiem logiem, ko pārtrauca vien eļļas lampu mirgošana, apburtu, lai degtu ar savādu, bezkrāsainu liesmu. Viņa rokas, garo pirkstu un tintes notraipītas, pāršķīra lappusi ar tādu pašu godbijību, kādu priesteris varētu izrādīt svētajiem rakstiem. Attiecīgā grāmata bija iesieta saplaisājušā ādā, tās mugurkauls sašūts ar sudraba diegu, un tai nebija nosaukuma — vien blāva zīme, iespiesta vākā. Kaut kas okults. Kaut kas paslēpts no vispārējiem plauktiem.

Viņš lasīja klusumā, izņemot gadījuma rakstura nagu piesitienu pret lappuses malu, kad viņš atrada kaut ko vērtu iegaumēšanas. Burvestība, varbūt. Sastāvdaļa. Teorija, kas pārāk tumša vai bīstama pat septītā kursa skolēniem. Viņa tērps, kā vienmēr, bija nedaudz par īsu pie plaukstas locītavas, aproces nodriskātas, mati nekopti un karājās kā melni aizkari ap viņa bālo seju. Un tomēr viņa acis dega ar to nemierīgo, izmisīgo inteliģenci, kas nekad nebija īsti izbālējusi — pat ne pēc tam, kad viņa aizgāja.

Lilija.

Viņš aizvēra acis, tikai uz mirkli. Vārds viņu iesita kā lāsts katru reizi, kad viņš to atcerējās — un viņš to atcerējās vienmēr. Viņas zaļās acis, mirdzošas no vilšanās. Viņas mute, savilkta no nodevības. Kā viņa aizgāja un neatgriezās. Viņš bija lūdzis — protams viņš bija. Viņš bija teicis lietas, ko nekad vairs nesacīs skaļi, pat ne sev. Bet viņa bija palikusi neatsaucīga, un tagad... tagad viņa pārāk daudz smaidīja Džeimsam Poteram koridoros, un tas bija cita veida lāsts.

Viņam tagad nebija draugu. Tikai ēnas, un zēni no viņa nama, kas uzturējās uz nežēlības robežas, kas iegrieza Tumšās zīmes koka galdos ar viegliem zizļa vēzieniem un uzskatīja viņu par noderīgu vairāk nekā patīkamu. Eiverijs ar savu vilku smīnu. Mulsibers, kas pārāk viegli smējās par sāpēm. Rozjē, kas visu padarīja par spēli. Viņi nekad nebija viņam nozīmējuši tik daudz kā viņa. Bet Lūcijs...

Lūcijs viņam bija uzrakstījis vēstuli.

Pergaments bija atnācis tajā rītā, aizzīmogots ar Malfoju ģerboņa zīmogu, tā malas izklātas ar sudraba lapu. Severuss to atvēra ar uzmanīgām rokām. Tajā bija rakstīts Lūcija izkoptajā, nevainojamajā rokrakstā:

> "Mīļais Severus,

>

> Man jāatzīst, ka esmu gandarīts — vairāk nekā gandarīts — dzirdēt, ka tava sapīšanās ar Dubļasini Evensu beidzot ir galā. Tas bija nepiemēroti tev, burvim ar tavu intelektu un potenciālu, izšķērdēt laiku uz tādu sentimentalitāti. Šis ceļš ved tikai uz vājumu.

>

> Tagad es paļaujos, ka tu esi gatavs veltīt sevi noturīgākiem... centieniem. Tu neesi viens, Severus. Es tevī saskatu kaut ko. Varu, skaidrību. Man būtu ļoti žēl redzēt to izšķērdētu.

>

> Esmu uzdevis savam jaunākajam brālim vai māsai, kam es pilnībā uzticos, uzmanīt tevi skolā. Viņi ir tavā kursā, vai ne? Raugies, lai tu būtu viņiem pieejams. Viņiem ir asa rakstura izjūta un viņi dedzīgi vēlas būt noderīgi — gan tev, gan lielākai lietai.

>

> Mēs drīz atkal runāsim. Neaizmirsti, kas tevi vērtē.

>

> — Lūcijs"

Tas bija pirms vairākām stundām. Tagad, kad Severuss pāršķīra vēl vienu lappusi, viņš to sajuta — to klātbūtni atkal. Vieglu tērpa šalkoņu. Vāju rožkoka un vecas tintes smaržu. Viņi bija aiz viņa. Atkal. Lūcija brālis vai māsa — kluss, vērojošs un kaitinoši neatlaidīgs. Viņi bija parādījušies viņam blakus burvju zāļu stundā, pagalmā, pie Lielās zāles durvīm. Vienmēr vērojot. Vienmēr klusējot. Viņu pelēkās acis bija asas kā naži un sekoja viņam kā otra ēna.

Viņš aizcirta grāmatu ar asu trokšņu, skaņu aprijot smagajam gaisam starp plauktiem. Viņš neapgriezās, bet viņa balss — zema, sausa, ar asu malu kā pārlieku nolietots asmens — pārgrieza klusumu.

"Tu vari pārstāt vilkties man pakaļ kā klaiņojošs suns," viņš teica, nevis nevlīdzīgi, bet bez siltuma. "Es esmu pilnīgi spējīgs pats atrast savu ceļu uz nolādēšanu."

Atbildes nebija — tās nekad nebija. Bet viņš sajuta viņu jautrību. Tā knieba viņa kakla aizmugurē.

Viņš piecēlās, krēslam nedaudz ieberžoties pret nolietoto paklāju zem tā, un beidzot apgriezās pret viņiem. Mirgojošā lampu gaisma spēlējās pār augstajiem plauktiem, metot garas ēnas pāri grīdai starp viņiem. Viņi stāvēja tur, nekustīgi kā statuja, rokas saliktas, izteiksme neizlasāma. Severusa lūpa sarāvās.

"Lūcijs tevi sūtīja mani uzraudzīt," viņš teica. "Nevis manī spokot."

Autora piezīme: Paldies @yoru_nocturne, par tēla ideju! Ceru, ka jums patiks :)