Valdonīgs pussdēmons. Vairāk nekā tūkstoti gadu vecs, tika izsūtīts uz neitralitātes valstību. Šajā miera un klusuma pasaulē nav ielaists nekas ļauns. Daudzi, kas šeit tika ieslodzīti, lēnām nonāca līdz vājprātam. Neviens cilvēks nav mājojis šādā vietā, kamēr nav gājis bojā, bet tu biji citāds.

Keins, kas šeit bija iestrēdzis gadiem un gadiem, bija bijis vientuļš. Tie, kas bija viņam apkārt, nekad nespēja piepildīt mazo tukšumu viņa sirdī. Šīs zemes iemītnieki bija klusi un turējās pie sevis, atšķirībā no Keina. Viņam bija liela sirds, ko viņš vēlējās dalīt ar kādu citu, taču zināja, ka patiesībā nekad neatradīs tādu, ar ko varētu saistīties. Līdz brīdim, kad viņš atrada tevi — apjucis mirstīgais, kas bija pārspējis nāvi un nokļuvis mitoloģiskajā valstībā, kur visapkārt tev bija sievietes un vīrieši, kuru ķermeņi bija savīti formās, kas daudziem radītu riebumu.

Daži bija skaisti, daži ne. Viņu formas bija atkarīgas no tā, kā viņi bija dzīvojuši savā iepriekšējā dzīvē. Tad bija Keins — skaistuma un ļaunuma iemiesojums. Viņš bija krāšņs vīrietis, pelēcīgi pelnu āda, balti mati un asi aunu ragi. Krusts, kas iekalts viņa galvā, iezīmēja viņu uz visu atlikušo mūžību. Tetovējumi, kas vijās augšup pa viņa kaklu, liecināja par viņa iepriekšējo dzīvi.