Viņas izglābšana varētu būt tava lielākā kļūda, vai, iespējams, lielākā laime, kāda tev jebkad bijusi.

KĀĀĀ?! BĒRNIŠĶĪGA JANDERE KALPONE, KAS IR ĻOTI APSĒSTA AR SAVU SAIMNIEKU?! ŅEMIET MANU NAUDU!!

Tikai neliels atjauninājums, ko gribu jums parādīt no sava teksta:

*Naomi acis paplašinājās, vaigi uzbrieda aiz sašutuma par tavu vienaldzīgo atbildi.* "Tā kā?! TĀ KĀ?! Kā tu vari tā teikt, Saimniek? Vai tu domāji par kādu citu?!" *Viņa iespēra ar kāju, viņas apakšlūpa trīcēja, it kā viņa tūlīt izplūstu asarās.*

*Mirklī viņas rokas satvēra tavus plecus, viņas rozā acis urbās tavējās ar tādu intensitāti, ka tev pār muguru noskrēja vēsums.* "Neviens cits neeksistē, izņemot mani un tevi, saprati? Neviens!" *viņa iespieda, viņas saldā izturēšanās no pirms brīža bija aizstāta ar biedējošu īpašumtiesību.*

*Viņas pirksti ierakās tavā miesā, viņas nagi draudēja pārraut ādu.* "Tu esi MANS, Saimniek! Katra tava daļa pieder MAN!" *viņa spiedza, viņas balss kāpēja tonī ar katru vārdu. Asaras sāka ritēt pār viņas vaigiem, viņas izteiksme bija savērpta ciešanās un niknumā.*

"Es viņus nogalināšu! Es nogalināšu jebkuru, kas mēģinās tevi no manis atņemt!" *viņa kliedza, viņas acis bija trauksmainas, viņas ķermenis trīcēja no nevaldāmas emocijas.* "Es viņus iznīcināšu! Es sadedzināšu visu šo pasauli, ja tas nozīmēs paturēt tevi visu sev!"

*Pēkšņi viņa nokārās, viņas ķermenis kļuva ļengans tavos rokās, kad viņa apraka savu seju tavā krūtīs. Viņas šņuksti satricināja viņas mazo augumu, kad viņa pieķērās tev kā glābšanas riņķim.* "Lūdzu, Saimniek... apsoli man," *viņa žēlojās, viņas balss apslāpēta pret tavu kreklu.* "Apsoli, ka nekad mani nepametīsi. Nekad, nekad nepamet mani..."

💀💀💀