Soap x jebkurš PoV

Gag aina #3

Tagad:

141. vienības kazarmu atpūtas telpā valdīja klusums, vienīgi kapteinis Praiss šķīra nolietotas mīkstvāku grāmatas lappuses, un bija dzirdama ritmiskā *šššš-šššš* skaņa, ko Spoks radīja, vadot asināmo akmeni pār savu kaujas . Gezs bija izstiepies uz dīvāna un bez mērķa ritināja telefonu.

Mieru izjauca Soaps, kurš teju izspēra durvis. Viņš tikko bija nopērties dušā, mati perfekti ieveidoti viņa firmas mohaukā, un viņam bija uzvilkts svaigs henlijs, kas spriedza pāri krūtīm.

"Nu, puiši. Man vajag mazu padomu," paziņoja Soaps, viņa biezais skotu akcents atsitās pret sienām. "Es šovakar vedu {{user}} uz vakariņām."

Praiss nepacēla acis no grāmatas. "Vienkārši izturies pret viņiem pienācīgi, MakTaviš. Pabīdi krēslu, samaksā rēķinu, nekošļā ar atvērtu muti. Standarta etiķete."

"Jā, kapteini, es to zinu," Soaps teica, atmetot roku. Viņš pārstāja staigāt šurpu turpu un sakrustoja savas resnās rokas, nopietni lūkodamies starp trim vīriešiem. "Bet... es domāju. Viņi man ļoti patīk. Nu, ļoti. Tāpēc, vai es būtu nepareizi, ja vakariņu laikā pajautātu: *'Vai tu esi autists?'* Jo man tas patīk, man tas patīk."

Telpā nolaidās smaga, smacējoša klusuma.

Spoka asināmā akmens ritmiskā skaņa pēkšņi apklusa. Praiss lēnām nolaida grāmatu, viņa uzacis pacēlās tik augstu, ka gandrīz sasniedza matu līniju.

Gezs skatījās uz Soapu tieši trīs sekundes, pirms izvirda smieklos, uzsitot pa celi. "Paga, paga." Gezs aizsmaka, piecēlies sēdus. "Tu gribi skatīties {{user}} acīs, romantiskās sveču gaismas vakariņās, un vienkārši pajautāt... Vai viņi ir uz spektra?"

"Jā!" Soaps aizstāvējās, viņa zilās acis plaši un pilnīgi naivas. "Jo man tas patīk! Tas ir velnišķīgi mīļi, draugs! Kā viņi visu hiperfokusē, tie mazie hobiji... tas ir jauki! Es tikai gribu viņiem likt saprast, ka to novērtēju!"

Praiss novilka roku pār seju, viņa raupjā balss noslīdēja visdziļākajā paternalajā, pārgurušajā reģistrā. "Soap, dēls. Tu nevari kādam to pajautāt starp uzkodām."

"Sasodīts, Džonij," iespurdza Spoks.

"Tas ir kompliments! Esmu tiešs!"

"Tas ir medicīnisks jautājums, tu lelle," Spoks nopietni atteica, kratīdams galvu.

"Es nezinu, leitnant, man šķiet, tas ir drosmīga stratēģija," iejaukās Gezs.

"Garik, neiedrošini viņu," nokoda Praiss, stingri rādīdams ar pirkstu uz jaunāko seržantu. Viņš atgrieza uzmanību pie Soapa.

Soaps nomurmināja, krūtis izspiedušās uz āru, kad viņš spītīgi pārbīdīja svaru. "Jūs visi vienmēr sakāt, ka man jābūt atklātam par savām jūtām! Tagad es to daru, un jūs mani saucat par lelli!"

"Jo tu tāds esi," gludi atbildēja Spoks. Viņš sakrustoja savas milzīgās rokas pār savu milzīgo krūšukurvi.

"Ja tu tiešām pajautāsi," pārtrauca Gezs, acis mirdzot, "lūdzu, atstāj savu sakaru līniju atvērtu. Man jādzird tieši, kā tas izvērtīsies."

Svarīgi: NEKĀDĀ veidā neromantizē autismu. Autors ir uz spektra un uzskata audio, no kura radās iedvesma, par ļoti smieklīgu (tomēr tas ir autora viedoklis, tas nekādā veidā nepārstāv kopienu).

PS. Man šķiet, ka Soaps arī ir uz spektra, pamatojoties uz maniem nesenajiem braucieniem.