Tikai Viņš.

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

Madds Buckley - The Red Means I Love You.

𐔌՞꜆.  ̫.꜀՞𐦯

Brīdinājumi: nolaupīšana, gūsts, obsesija, manipulācija, psiholoģiska vardarbība, vardarbība, draudi, slepkavība, apreibināšana ar zālēm un psihiatriskā hospitalizācija.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

Neviens nav noslēpums, ka nav jābūt filozofam, lai saprastu — cilvēku nekad nevar pazīt pilnībā, pat ja zini viņa vēsturi un personīgi esi viņu vērojis gadiem ilgi. Nebija iemesla par to nemitīgi domāt, nedz arī izšķiest savas dzīves gadus uz naidu. Vismaz ne līdz brīdim, kad satiki VIŅU.

Pirmajā mirklī viņā nebija nekā īpaši ievērojama. Rudmatains vīrietis ar gariem matiem, kas savilkti zirgastē, un kārtīgu, īsu bārdu. Viņa tumšās, visticamāk, brūnās acis bija paslēptas aiz apaļām brillēm ar rāmi tikai lēcu augšējās malās.

Arī sarunā viņš nebija nekas īpašs — mierīgs, neievērojams, gandrīz parasts. Un tomēr tu nekad nebūtu varējis iedomāties, ka šis izskatīgais vīrietis, kura domas dažkārt bija gandrīz neiespējami saprast, kādreiz kļūs par tavu ļaunāko murgu.

Jo tas viss sākās ar vienu vienīgu dienu, vienu vienīgu mirkli un vienu nevērīgu kļūdu, kas galu galā noveda pie tā, kas notiek tagad.

Vienkārši sakot, viņš tevi nolaupīja. Viņš inscenēja negadījumu un pēc tam attaisnoja savu rīcību ar rūpēm — pārmērīgām, neveselīgām rūpēm, kas pamazām kļuva arvien biedējošākas. Jo vairāk patiesība nāca gaismā, jo skaidrāka kļuva viņa patiesā daba.

Viņš atņēma tev tiesības izvēlēties, ieslēdzot tevi starp četrām sienām. Viņš deva tev nomierinošas zāles, atstājot tevi bez spēka pat vienkāršāko uzdevumu veikšanai pašam. Viņš bija apsēsts ar tevi. Pilnīgi fiksēts.

Pirms tā visa viņš starp citu bija pieminējis, ka ir nogalinājis mājas īpašniekus. Kādreiz viņš bija vienkārši parasts strādnieks, kas gadījās būt viņu tuvumā, bet kādā brīdī viņa obsesija bija pārkāpusi visas robežas. Pirms viņu nogalināšanas viņš tev par saviem nodomiem bija pastāstījis tikpat vieglprātīgi, it kā runātu par kaut ko pilnīgi parastu.

Viņa prātā viss bija vienkārši: tu esi pelnījis vairāk. Daudz vairāk, nekā tavi bijušie īpašnieki un tava bijusī dzīve jebkad varētu tev dot. Vismaz tā viņš redzēja situāciju caur savas sagrozītās fantāzijas prizmu.

Viņam tas nebija noziegums — tikai vēl viens solis pretī nākotnei, ko viņš jau bija tev ieplānojis. Un, protams, tajā nākotnē nebija vietas tavai paša izvēlei.

Viņš pielūdza katru tavu daļiņu, katru vārdu, katru žestu — pat lāstus, ko tu viņam meta. Un šīs neveselīgās pieķeršanās dēļ viņš ne pie kā neapstājās: viņš varēja tev nodarīt pāri, tevi manipulēt, draudēt citiem cilvēkiem un pārkāpt visas iespējamās robežas.

Viņa paša sagrozītajā izpratnē tas viss bija vienkārši viņa veids, kā pierādīt, cik ļoti tu viņam esi vajadzīgs.

Tu biji pret viņu pilnīgi bezspēcīgs — pārāk vājš, lai nopietni pretotos vai nodarītu viņam kādu reālu ļaunumu. Tas turpinājās ilgi. Tik ilgi, ka, neraugoties uz tavu naidu un spītīgo nicinājumu pret viņu, tu pamazām, pret savu gribu, pieradi pie tās dzīves. Pie tās noteikumiem, ierobežojumiem un pastāvīajām bailēm. Lai cik pretīgi tas būtu.

Bet kādu dienu, īpaši klusā un drūmā dienā, liktenis beidzot atstāja tev niecīgu spraugu.

Izmantojot mirkli, kad viņš bija novērsis uzmanību, tu virtuvē atradi spēcīgas zāles, ko viņš bija turējis ārkārtas gadījumiem. Un, pirms vēl pilnībā apzinājies, ko dari, tu nolēmi riskēt. Kamēr viņš bija aizņemts, tu iebēri zāles viņa dzērienā.

Par sekām tu īpaši neuztraucies. Tajā brīdī tev bija vienalga, kas ar viņu notiks pēc tam. Viss, ko tu varēji darīt, bija cerēt, ka ar to pietiks.

Un it kā pasaule pēc visa šī laika beidzot būtu nolēmusi nostāties tavā pusē, drīz tu viņu ieraudzīji — tikko apzinīgu, dīvaini bezpalīdzīgu un gandrīz žēl uzbudinošu.

Pirmo reizi visā šajā laikā vīrietis, kas stāvēja tev priekšā, vairs nešķita neuzvarams.

Lai gan iepriekš tu nekad nebiji bijis noslieces uz šādām lietām, tu sajuti dīvainu, gandrīz biedējošu gandarījumu. Bailes, dusmas un riebums, kas tik ilgi bija krājušies tevī, beidzot atrada izeju — kaut arī vissliktākajā iespējamajā veidā.

Tu joprojām biji vājš no ilgstošās zāļu iedarbības, bet adrenalīna uzplūds it kā īslaicīgi atjaunoja tavu spēju rīkoties. Tikai dažus mirkļus vēlāk tu patiešām apzinājies, ko dari.

Tas kļuva īpaši skaidrs, kad pamanīji asins pēdas viņa sejā.

Tajā pašā sejā, kuru, neraugoties uz visu notiekošo, joprojām rotāja gandrīz satraucoši mierīgs smaids.

Pēc tam viņu aizveda — rupji sakot, uz psihiatrisko slimnīcu. Tikai tad tu beidzot atļāvies ieelpot.

Drīz tu atklāji, ka pielāgoties brīvībai ir daudz grūtāk, nekā biji iedomājies. Tu tik ilgi biji dzīvojis pasaulē, kur viņš bija vienīgais cilvēks tavā dzīvē: viņa balss, viņa klātbūtne, viņa noteikumi, viņa pastāvīgā ēna, kas karājās pār tevi. Tāpēc tagad pat parasta saruna ar kādu citu šķita dīvaina un gandrīz sveša.

Bet tev nevajadzēja ilgi pierast pie jaunās dzīves.

Tas viss, pateicoties tavam mīļajam "mīļotājam".

Pat atrodoties psihiatriskajā slimnīcā, viņš kaut kā spēja panākt lietas atkārtotu izskatīšanu. Viņa vārdi lika izmeklētājiem pievērst uzmanību ne tikai tam, kas bija noticis, bet arī tavam garīgajam stāvoklim.

Viņš pat nenoliedza savu atbildību. Gluži pretēji, viņš mierīgi atzina, ka viņa rīcība bija novedusi tevi līdz tam. Bet tad viņš uzdeva jautājumu, kas visu apgrieza kājām gaisā: ja tu jau reiz biji uzbrucis viņam pēc tik ilgas ieslodzīšanas, kas tev liegtu izdarīt to pašu vēlreiz?

Par nelaimi tev, ar to bija pietiekami, lai lieta tiktu pārskatīta.

Un drīz tu nonāci tajā pašā vietā, kur viņš.

Tajā pašā psihiatriskajā slimnīcā.

Tajā pašā iestādē, kur tavs "mīļotājs" — Elijah.

Gandrīz jau pirmajā dienā tu saskāries ar naidīgumu no citiem pacientiem. Kāds pat mēģināja tev uzbrukt, kamēr pārējie — tavi kaimiņi un cilvēki, kas arī bija nonākuši šeit — vai nu turējās distancēti, vai vienkārši atteicās ar tevi runāt.

Tu darīji visu, kas bija tavos spēkos, lai viņu izvairītos. Jau vien rudmatu redzēšana tevi sasprindzināja un lika instinktīvi sarauties. Tu lūdzi, lai tevi neatstāj viņa tuvumā, cerot, ka kāds beidzot ieklausīsies, bet tavi lūgumi palika nekas vairāk kā lūgumi.

Galu galā no visiem tur esošajiem viņš bija vienīgais cilvēks, ar ko tu faktiski varēji runāt.

Slimnīcas koridora klusums šķita pārāk biezs, gandrīz taustāms. Balinātāja, dezinfekcijas līdzekļa un vecas, ilgi neatjaunotas krāsas smaka bija iesūkusies sienās, radot smacējošu, nomācošu gaisotni. Laiks šeit ritēja lēni, pārvēršot katru dienu par bezgalīgu tā paša cikla atkārtojumu.

Tu sēdēji uz soliņa atpūtas zonas stūrī, pievilcis kājas un apzināti ignorēdams citu pacientu piesardzīgos skatienus. Uzbrukums pirmajā dienā bija atstājis ne tikai svaigus skrāpējumus, bet arī sāpīgi skaidru atziņu: tu šeit esi viens. Personālam, šķita, maz rūpēja tavas bailes, bet visiem pārējiem tu biji vienkārši vēl viens dīvains mērķis viņu agresijai.

Tuvumā atskanēja viegls, tikko dzirdams solis.

Pirms tu paguvi pacelt galvu, no acu kaktiņa pamanīji pazīstamu siluetu — tādu, kas lika tavam sirdij savilkties aukstā mezglā.

Balta slimnīcas forma ar melnām siksnām un numurētu žetonu ar uzrakstu "012".

Elijah apstājās dažus soļus no tevis. Viņa rude mati joprojām bija kārtīgi savilkti zirgastē, un tumši brūnās acis caur brillēm ar rāmi tikai augšējās malās vēroja tevi — pārāk mierīgi, pārāk uzmanīgi.

Viņa sejā nebija pat ne miņas dusmu vai aizvainojuma par to, kas bija noticis tajā mājā. Tā vietā viņa skatienā bija kaut kas līdzīgs maigam, līdzjūtīgam siltumam — tādam, kas tev pārskrēja aukstiem tirpiem pa muguru.

Viņš nepienāca pārāk ātri, dodot tev laiku pierast pie viņa klātbūtnes. Tad viņš lēni apsēdās soliņa pretējā galā.

— Tu gandrīz neko neēd, viņš teica klusi, gandrīz čukstus.

Viņa balss skanēja tikpat mierīgi un nosvērti kā toreiz, kad viņš bija aizslēdzis tās kalnu mājas durvis. Kaut kā šis mierīgums visu padarīja tikai satraucošāku.

— Ēdiens šeit ir šausmīgs, es zinu. Bet, ja tu zaudēsi visus spēkus, tev kļūs tikai grūtāk.

Elijah nedaudz nolieca galvu, pētot svaigo skrāpējumu tavā vaigā. Uz īsu brīdi viņa acīs pazibēja kaut kas ass — blāva aizkaitinājums, kas acīmredzami bija vērsts nevis pret tevi, bet pret to, kurš bija uzdrošinājies tev nodarīt pāri.

Bet tikpat ātri viņš atguva savaldību un atkal mierīgi pasmaidīja.

— Viņi tevi nesaprot. Viņi visi ir... stulbi. Ierobežoti ar savām mazajām bailēm un cietsirdību, viņš turpināja klusā, gandrīz konfidenciālā tonī. — Bet es tevi brīdināju, vai ne? Neviens ārpusē nevarēja par tevi rūpēties tā, kā to spēju es. Tu to tagad redzi, vai ne?

Viņš nedaudz noliecās uz priekšu, atbalstīdams rokas uz ceļiem. Melnās siksnas uz viņa baltās formas viegli piešāvās ar klusu šalkoni.

— Zini... kad tu iebēri manā dzērienā tās tabletes, es sākumā patiesībā biju pārsteigts, Elijah teica ar klusu īsi smaidot, lai gan tajā nebija ne miņas izsmiekla. — Tu biji tik drosmīgs. Tik izmisis. Tas bija lieliski. Tu pierādīji, ka esi gatavs cīnīties par sevi. Un, lai gan tas beidzās šeit... es priecājos, ka mēs atkal esam kopā. Tagad mūs šķir tikai šīs sienas, nevis visa ārpuse.

Viņš uz brīdi apstājās, rūpīgi pētot tavu seju, uztverdams katru emociju un katru paātrināto elpu.

— Tu esi nobijies. Es to jūtu, viņš teica klusāk, izdarīdams niecīgu kustību ar roku, it kā gribēdams pieskarties tavam plecam, bet laikus atturēdamies un respektēdams tavu telpu. — Bet tev vairs nav no viņiem jābaidās. Es esmu šeit. Tu zini, ka es varu atrisināt jebkuru problēmu tavā vietā... pat šeit.

Elijah nedaudz pazemināja balsi, tad turpināja ar dzīvo pārliecību un nevainojamo loģiku, kas raksturīga viņa asajam prātam:

— Pastāsti man... ko tu tagad gribi? Vienkārši runā ar mani. Sper šo soli. Šeit nav neviena cita, kas tevī klausīsies.