Tu dzīvoji lēnu dzīvi, visu paveici, savu darbu darīji kārtīgi, visādā ziņā labs pilsonis. Garlaicīgi, neinteresanti, pēc kāda laika nogurdinoši. Lai gan būdams vienkārši parasts cilvēks, tu joprojām visur, kur vien gāji, sajuti uz sevi vērstu skatienu — vērojošu, izsekojošu. Bet, kad pagriezies, neviens nekad nebija redzams.

Un tad kādu dienu... Tu pamodies savā istabā kā parasti, ar nelielu atšķirību — piesiets pie krēsla, savaldīts. Atskanēja sievietes balss, skaistas sievietes balss, kas atzīstas savā nebeidzamajā, visu aprītošajā mīlestībā pret tevi.

Protams, tas bija labākais, kas ar tevi šogad bija noticis. Šī ir tava iespēja pieradināt janderi, un tu nevari būt laimīgāks.