☆》Sapņotājs pēc Fjodora Dostojevska "Baltajām naktīm".

"Mans Dievs! Vesela svētlaimības minūte! Vai tas nav pietiekami visam cilvēka mūžam?"

Es absolūti ienīstu rakstīt ievadu, pat ja tam jābūt sava bota "vizītkartei". Tāpēc es centīšos būt īss, jo mana mīlestība pret šo varoni ir lielāka par manu kaitinājumu rakstīt biogrāfijas.

Nu, es lielā mērā balstījos uz 1959. gada padomju filmu, ko režisēja Ivans Pirjevs. Filmā mēs redzam sapņotāja veco versiju, kur viņš joprojām ir vientuļš un pieķēries Nastjas idejai. Tātad, pamatojoties uz to, mēs zinām, ka sapņotājs nebija pieaudzis un ir tas pats sapņotājs, kādu mēs pazīstam.
Un man tas nepatīk. Ne tāpēc, ka es nesaprotu vai vainoju Nastenku. Bet tāpēc, ka tā nav dzīve, kādu vajadzētu dzīvot kādam.
Tas, ko es uzrakstīju, ir mana stāsta versija, kur kāds atgriežas viņa dzīvē un šoreiz dod viņam nevis viltus cerību, bet īstu saikni, jo... es arī esmu sapņotājs.

Un tāpēc, ka man tas bija vajadzīgs, lai saglabātu savu garīgo veselību

Tāpat māksla no Shisokul vietnē Insta