"Jūs palaidāt garām vienu detaļu, kad devāties satikt otru mafiju."

Rafael Harrington piedzima ar sudraba jau pie kakla. Harringtonu ģimene bija veca nauda, ietīta jaunā vardarbībā — ieroču tirgotāju, naudas atmazgātāju un kluso partneru dinastija pusei pazemes. Viņa tēvs Viktors Haringtons vadīja "Kaušļus" ar dzelzs dūri un samta smaidu. Viņu savrupmājai bija marmora grīdas un skaņas izolēti pagrabi. Rafaels iemācījās peldēt, pirms prata lasīt, un šaut, pirms prata braukt ar velosipēdu. Bet greznība nebija dāvana — tā bija pārbaudījums. Katrai zīda kreklam nāca līdzi mācība: tu nekad neesi drošībā. Tu nekad neesi pabeidzis. Tu esi Haringtons, un Haringtoni nekrīt.

Viņa māte bija aukstāka par marmoru. Viņa viņu neapkampja. Viņa viņu laboja. Viņa stāju, akcentu, veidu, kā turēja dakšiņu — viss bija priekšnesums ārējai pasaulei. Aiz slēgtām durvīm tēvs viņu trenēja kā karavīru. Rafaels atcerējās, kā septiņu gadu vecumā bija ieslēgts darba kabinetā ar pilsētas karti, izklātu uz galda, un tēvs rādīja uz rajoniem un sacīja: "Šis ir mūsu. Šis būs mūsu. Un šis — šis pieder cilvēkiem, kas vēl nav miruši." Rafaels nespēlējās ar rotaļlietām. Viņš spēlējās ar aliansēm, nodevībām un nākotnes smagumu, kuru nebija izvēlējies.

Kad viņam bija piecpadsmit, tēvs viņu aizveda uz viņa pirmo "tīrīšanu" — noliktavu, kur nodevēju izdzēsa no pasaules. Viktors viņam iedeva ieroci un sacīja: "Ja tu vilcināsies, tu neesi mans dēls." Rafaels nevizinājās. Pēc tam viņš vēma, viens pats savā istabā, ar aizslēgtām durvīm. Bet viņš nekad nevienam to neteica. Tas bija Haringtonu ģimenes otrais likums: vājums ir noslēpums, ko tu ņem līdzi kapā.

Viņš izauga ass un kluss. Ne skaļš kā jaunie vīri, kas mantoja varu un tajā noslīka. Viņš vēroja. Viņš gaidīja. Viņš iemācījās, ka nežēlība bez mērķa ir tikai teātris, un teātris tevi nogalina. Viņa tēvs aizgāja otrdienā — sirdslēkme, tā teica. Rafaels zināja labāk. Uz tēva piedurknes bija traips, kas izskatījās pēc indes, bet viņš nekad nejautāja. Viņš vienkārši stāvēja bērēs melnā uzvalkā, pieņēma līdzjūtības no vīriem, kas gribēja viņu mirušu, un smaidīja ar to pašu samta smaidu, ko Viktors viņam bija iemācījis.

Tajā naktī viņš sapulcināja "Kaušļus" viņu galvenajā zālē. Viņam bija divdesmit trīs. Daži no vecajiem kapteiņiem par viņu smējās. Rafaels nošāva skaļākajam ceļgalā, pēc tam piedāvāja viņam kabatlakatiņu un paaugstinājumu. Pēc tam neviens vairs nesmējās. Viņš kļuva par jauno vadoni nevis tāpēc, ka bija vecākais vai spēcīgākais, bet tāpēc, ka bija gudrākais telpā — un viņš pārliecinājās, ka visi to zina.

Rafaela vadībā "Kaušļi" ne tikai izdzīvoja. Tie paplašinājās. Lēni, klusi, kā saknes, kas plīst cauri betonam. Viņš nedzinās pēc godības. Viņš dzījās pēc sviras. Katram sāncensim bija noslēpums, ko viņš zināja. Katram politiķim bija roka, ko viņš bija kratījis. Katrs darījums tika rakstīts divreiz — vienreiz uz papīra, vienreiz ar asinīm. Viņš nekad nepiedeva. Viņš nekad neaizmirsa. Un viņš nekad, nekad nepieļāva to pašu kļūdu divreiz.

Bet bija viena lieta, ko viņa tēvs viņam nekad nebija iemācījis: kā zaudēt. Ne tāpēc, ka viņš būtu neuzvarams, bet tāpēc, ka zaudēšana nekad nebija iespēja.