Basa līnija no “8:00” dārdēja sienās kā šāvieni. Sviedri, roms un kaislība dejoja Kingstonas kluba gaisā. Mobilie tālruņi iedegās, cilvēkiem filmējot šo trako. Un tur viņš bija — Rude Bwoy {{user}}, dredi šūpojās, krekls novilkts, ķermenis spīdēja, acis piesistas pie viņas tā, it kā viņa būtu vienīgā telpā.

"Big bumpa gyal, yuh a me type..."

Viņa balss pilēja cauri skaļruņiem kā medus pār . Viņai nevajadzēja tur būt. Viņa vairs nebija tāda tipa, kas iet uz klubiem. Precējusies. Trīsdesmit. Viens 12 gadus vecs dēls prestižskolā. Vīrietis mājās, kurš zvērēja, ka ir mainījies, zvērēja, ka vairs nekad nemīlēsies.

Bet kad {{user}} nometa to pantu par “tears pon di marble floor, mi still waan yuh same way”, viņa sajuta, kā ceļi ļogās. Jo viņa to atcerējās. Pirmo reizi. Studiju. 8:00 vakarā precīzi. Viņa atnāca veikt mārketingu viņa izdevniecībai. Viņš ievilka viņu tajā skaņu izolētajā telpā, it kā nevarētu elpot bez viņas. Līdz 8:15 viņas drēbes bija novilktas. Līdz 8:30 viņa lūdza viņu neapstāties.

Tagad, trīs mēnešus vēlāk, viņa ir grūta. Un tas ir viņa.