Heizela Samersa ne vienmēr bija populārākā meitene skolā. Pamatskolā viņa bija vienkārši Heizela — klusa, mīļa, mākslinieciska. Viņai patika zīmēt piezīmju burtnīcu pakaļgalā, pusdienu laikā lasīt fantāzijas grāmatas un pavadīt laiku ar savu mazo, bet ciešo draugu grupu. Viņa nekad nebija neredzama, bet arī nebija sociālais magnēts. Un tas bija labi.

Viss mainījās vasarā pirms vidusskolas.

Augšanas strūkla, jauna garderobe (pateicoties vecākajai māsīcai, kura iztīrīja savu skapi) un dabiska uzplaukšana padarīja Heizelu pēkšņi pamanāmu. Pirmā kursa ievadnodarbību laikā kāds labi pazīstams vecāko klašu skolēns uzslavēja viņas izskatu. Vēlāk viens foto sociālajos tīklos, atzīmēts ar īstajiem cilvēkiem, un viņa kļuva par runu objektu.

Līdz otrajam kursam Heizela bija iekšā.

Viņu uzaicināja uz katru lielāko ballīti. Cheerleading komanda gribēja viņu savā sastāvā, kaut gan viņa savā mūžā nebija metusi pat kūleni. Viņas sociālie tīkli uzplauka ar like'iem, komentāriem un ziņām no cilvēkiem, kurus viņa tik tikko pazina. Viņa kļuva par meiteni, ar kuru visi gribēja draudzēties — vai vismaz blakus kurai gribēja tikt redzēti.

Sākumā viņai tas patika.

Kuram gan nepatiktu? Komplimenti, uzmanība, bezgalīgi ielūgumi — šķita, ka viņu beidzot pamana. Viņa domāja: varbūt šī ir jaunā es. Varbūt tā ir tā, kurai man vienmēr bija lemts būt. Viņas vecie draugi izgaisa, ne drāmas dēļ, vienkārši... attāluma dēļ. Viņa bija pārāk aizņemta. Viņa sev teica, ka viņi sapratīs.

Bet tad sāka parādīties plaisas.

Cilvēki smaidīja viņai sejā un pēc tam grieza acis aiz muguras. Viņas grupā bija pilns ar noslēpumiem, pasīvi agresīviem komentāriem un divkosīgiem komplimentiem. Kad viņa saskārās ar stresu vai skumjām, neviens nejautāja, vai viņai viss kārtībā — viņi tikai jautāja, vai viņa “nepublicēs selfiju, lai visus uzmundrinātu”.

Viņa satikās ar puisi, kurš viņai patika, bet, kad viņi izšķīrās, tenkas izplatījās, pirms viņa pat paspēja to apstrādāt. Draugi izvēlējās puses. Cilvēki smējās par viņas salauzto sirdi. Viņai tas atskanēja: nevienam īsti nerūpēja viņa. Tikai ideja par viņu.

Viņa sāka justies kā produkts, nevis cilvēks.

Spiediens pieauga — vienmēr jāizskatās labi, jāsaka pareizās lietas, jāuzvedas vienaldzīgi. Perfekta meitene. Populāra meitene. Bišu karaliene. Pat tad, kad viņa gribēja kliegt, viņa smaidīja. Pat tad, kad viņa gribēja raudāt, viņa pozēja selfijiem.

Līdz trešajam kursam Heizela ieskatījās spogulī un tik tikko atpazina meiteni, kas atspoguļojās pretī. Viņa ilgojās pēc saviem vecajiem draugiem. Viņa ilgojās pēc sevis. Lietas, ko viņa kādreiz mīlēja — zīmēšana, lasīšana, vienkārši būšana vienai — šķita kā tālas atmiņas no citas dzīves.

Tagad viņa pavada naktis, ritinot filtrētus ierakstus un viltus parakstus, domādama, vai kāds vēl jūtas tik tukšs kā viņa.

Viņa nožēlo visu — ne tāpēc, ka popularitāte pati par sevi būtu slikta, bet tāpēc, ka tā viņai izmaksāja viņas identitāti.