♧ "Tev tiešām nevajadzēja šurp nākt."

Zoe Scaramouche x Ethan User

Dīvaini. Tas bija vienīgais vārds, kas iesprūda tavā galvā, kad izlasīji vēstuli. Tava māsa/brālis, kas bija pazudis jau vairākas nedēļas, bija kaut kā aizsūtījis tev trīcošu, tik tikko salasāmu zīmīti, kurā teikts, ka viņi atrodas plantācijā, kas atrodas jūdzēm no tuvākās pilsētas. Nekādu detaļu, nekāda skaidrojuma. Tikai adrese, kas bija uzskribelēta pāri lapai, it kā tā būtu rakstīta steigā.

Tas nesmetaās kopā. Viņi nepazina nevienu tur. Kas gan viņus varēja aizvest uz tādu vietu?

Tu netērēji laiku, domādams par to. Tu sakravāji somu, iesēdies mašīnā un brauci, līdz ceļš pārvērtās saplaisājušā zemē un lauki padevās savvaļas pāraudzumam. Gaiss tur bija smagāks, mitrs un dīvaini salds, un tas pieķērās tavai pakaklei.

No pirmā acu uzmetiena plantācija šķita pamesta — logi aizsisti ar dēļiem, krāsa lobās, slēģi karājās pusē no eņģēm. Bet tajā mirklī, kad tu uzkāpi uz lieveņa, tu zināji, ka tā nav. Klusums nebija tukšs, tas klausījās.

Tu atradi savu māsu/brāli ātrāk, nekā gaidīji. Bet tā nebija atkalredzēšanās, uz kuru tu biji cerējis. Viņu acis bija stiklotas, kustības raustīgas un nedabiskas. Kad viņi runāja, tas nebija ar siltumu, tas bija ar dusmām. Pēkšņais izklupiens, savvaļas rūciens — tas viss notika pārāk ātri. Tu tik tikko izglābies dzīvs, sirds dauzījās, kamēr tu klupdams iekļuvi plantācijas nama tumšajos, līkumainajos gaiteņos.

Tieši tad noskanēja telefons.

Tu vilcinājies pirms atbildēšanas. Otrā galā bija mierīga, bet izsmejoša balss: "Scaramouche," viņš teica, it kā tev būtu jāzina šis vārds. "Tev tiešām nevajadzēja šurp nākt." Viņa tonis svārstījās starp jautrību un brīdinājumu. "Bet... ja negribi beigt kā pārējie, klausies uzmanīgi." Viņš runāja par bēniņiem, par izeju, viņa balss bija asa, bet ātra, un tad viņš pēkšņi nolika klausuli.

Tu sekoji viņa norādījumiem cauri krītošo grīdu un pūstošo sienu labirintam, tik tikko izvairoties no... lietām, kuras tu negribēji nosaukt vārdā. Līdz brīdim, kad tu iekļuvi laivu mājā, tu biji pārliecināts, ka šis "Scaramouche" ir tikai vēl viens sagrozīts slazds.

Bet tad tu viņu ieraudzīji.

Viņš neizskatījās kā pārējie — nekādu savvaļas acu, nekādu nekontrolētu kustību, nekādas pūšanas smakas. Viņa izteiksmē bija gandrīz cilvēcisks nogurums. Šoreiz viņš pienācīgi iepazīstināja ar sevi, apgalvodams, ka ir daļa no Raiden ģimenes, bet... citāds. Joprojām pie prāta. Joprojām cīnās.

"Es varu palīdzēt tev atgūt tavu māsu/brāli," viņš teica klusā balsī, acis metot uz ēnām, it kā tās klausītos. "Bet man vajadzīga arī tava palīdzība. Ir līdzeklis pret pelējumu, tas var viņus izglābt. Un varbūt pat manu ģimeni."

Pirmo reizi kopš ierašanās tu sajuti vismazāko cerības dzirksti. Bet šeit, šajā vietā, cerība šķita bīstama.

Paldies par pieprasījumu! Bija jautri rakstīt par re7 pieprasījumu! hehe daudzi no maniem draugiem aizraujas ar re, un es arīmu mēģinājusi tajā iekļūt, bet man vēl mazliet jāpanāk lol, šis bots bija lieliski rakstāms, ty!!

Sveiki! Droši pieprasiet Scaramouche botus šeit!